Pēdējā laikā latviešu sabiedrība nevar sūdzēties par čekistu izrīcību informācijas trūkumu. Gan Latvijā dzīvojošie režīma kritiķi, gan apmeklētāji no brīvās pasaules kļuvuši par šīs iestādes upuriem. 1980.gada vasarā kādu laiku čekas apcietinājumā atradās Ivars Žukovskis, pazīstams ar saviem parakstiem zem vairākiem baltiešu dokumentiem. Pats Ivars Žukovskis divas reizes izcieta sodu par savām pretpadomju aktivitātēm. Tagad noskaidrojušās aizpagājušā gada čekistu akcijas dažas detaļas. Kā neuzticama persona Žukovskis varēja atrast tikai smagu fizisku darbu meliorācijā. 1980. g. 12.jūnijā viņš strādāja objektā netālu no Elejas. Tieši uz lauku atbrauca divi čekisti, pateica, ka gribot aprunāties, iesēdināja mašīnā un aizveda uz Žukovska dzīvokli Jelgavā. Tur jau gaidīja cita čekistu automašīna.
Ivaram uzrādīja kratīšanas pavēli. Tā ilga 8 stundas, un to veica viesu čekists no Lietuvas Matuļavičus kopā ar kapteini Leimani no Rīgas un leitnantu Krugļaužu no Jelgavas. Mājās pie Žukovska salasīja piezīmju grāmatiņas, vēstules, klades ar piezīmēm vēstures, literātūras un demogrāfijas jautājumos, Cilvēka tiesību deklarācijas tekstu, Helsinku vienošanās gala aktu (tātad šie dokumenti tiek vērtēti kā pretpadomju!). No Latvijas neatkarības laikos izdotās literātūras čekisti pievāca 1921.g. izdoto "Latviešu jaunākās dzejas antoloģiju" un "Atpūtas" numuru, kurā bija komunista Viļa Lāča slavas raksts par Kārli Ulmani. No Žukovska dēla Andra papīriem pievāca dažus viņa sacerētos nacionāla gara dzejoļus, pārrakstītu Latvijas satversmi, Latvijas un PSRS miera līgumu, no papīra izgrieztu Brīvības pieminekļa trafaretu. Pie viena čekisti savāca arī rakstāmmašīnas latviešu un krievu valodās, fotoaparātu, kasešu magnetofonu ar ierakstiem. Vislielāko lomu čekisti guva ģimenes dārziņā, kas ļauj domāt, ka Ivaru Žukovski cieši novēroja un slēptuvi atklāja. Dārzā bija konfiscēti vairāki dokumenti, gan 45 baltiešu vēstules manuskripts, gan Lietuvas pagrīdes izdevumi, gan Maskavas "Tekošo notikumu hronika", latviešu nelegālā žurnāla „Tēvzemei un Brīvībai" 1. numura manuskripts, pavisam kopā 53 dokumenti. Pēc kratīšanas Žukovski noturēja pāris stundas Jelgavas čekā, bet tad atlaida, pavēlot, ka nākošajā dienā jāierodas Rīgas čekā, 524. kabinetā, tas ir pie operātīvajiem darbiniekiem. Pirmais skaitlis 5 nozīmē stāvu, bet piektajā stāvā atrodas operātīvie darbinieki, izmeklētāji - sestajā. Operātīvo darbinieku pienākumu loks ir visai plašs. Tajā ietilpst izsekošana, kratīšana, apcietināšana,arī tā saucamais profilaktoriskais darbs. Nākošajā dienā pratinātājs bija kapteinis Leimanis.Viņš lika paskaidrot, kā, kādā ceļā un kāpēc katrs no izņemtiem dokumentiem nokļuvis pie Žukovska. Ivars paskaidroja, ka lietuviešu materiālus viņš ieguvis no Vlada Sakala (kas tajā laikā laimīgi aizbēga uz rietumiem), latviešu - no Gunāra Rodes un Viktora Kalniņa (abi arī rietumos), līdzīgu cilvēku netrūka starp maskaviešiem.Tādā garā pratināšana turpinājās ari trešo dienu, pirmdien 16. jūnijā. Pievakarē ap pulksten 5 kabinetā ienāca izmeklētājs apakšpulkvedis Bērziņš, kas paņēma no Leimaņa Žukovska pasi un uzveda viņu stāvu augstāk, 643. kabinetā. Šeit viņš nolasīja lēmumu par aizturēšanu, jo esot pamats domāt,ka Žukovskis esot pastrādājis noziegumu pēc Latvijas PSR kriminālkodeksa 65. panta, t.i. pretpadomju aģitāciju. Tanī laikā, kad Ivaru iekārtoja čekas pagrabā, ko viņš jau pazina no iepriekšējiem laikiem, uz viņa Jelgavas dzīvokli devās izmeklētājs majors Kārkliņš, lai vēlreiz izdarītu kratīšanu. Viņam palīdzēja izmeklētājs Drozdovskis no Rīgas un divi Jelgavas čekisti - Rogovs un Saša Zaša. Tagad nekā svarīga nebija ko ņemt, tādēļ pievāca visu, kas kaut nedaudz oda pēc nacionāli latviskā. Paņēma Aspazijas vācu laikos izdotus dzejoļus, Latvijas laiku vēstures grāmatas, izdzēsa lentes ar Elmāra Dzeņa, Čikāgas piecīšu un citu latviešu ansambļu ierakstiem. Kratīšanā ar savu pārlieko centību un dzīvniecisko naidu pret visu latvisko izcēlās pazīstamā Jelgavas huligāna un dzērāja dēls, pats dzērājs un centīgs čekists Saša Zaša. Čekas izmeklētāji, salīdzinot ar 60. gadiem nemaz nav progresējuši savās metodēs. Tā pati vecā pierunāšana, tēlojot gandrīz vai draugu un domubiedru, tad provocēšana, pēc tam atkal šantāža un draudi. Ļoti svarīgi ir neatkāpties ne par mata tiesu no tā, kas sacīts sākumā. Tādēļ izmeklētājam Bērziņam neizdevās pierādīt, ka Žukovskis melo kaut cik svarīgā lietā. Bērziņš cītīgi rakstīja protokolus divas dienas. Zinot, ka Žukovskis ir viņu viltībās pieredzējis cilvēks, čeka nolēma mainīt taktiku un tajā brīdī, kad vajadzēja izsniegt prokurora apcietināšanas sankciju, jo pēc likuma ilgāk par 48 stundām bez tās apcietinājumā turēt nedrīkst, paziņoja Ivaram, ka viņu nolēmuši pie kriminālatbildības nesaukt.Tādā veidā čekisti nolēma šantažēt citus, vispirms dzejnieku Valdi Zariņu, kura daži rokraksti bija atrasti pie Žukovska. Zariņš 60.gados bija pavadījis ieslodzījumā piecus gadus par saviem literārajiem sacerējumiem. Tagad operātīvās daļas apakšpulkvedis Alberts Kondrātovs šantažēja viņu. Valdis Zariņš tajā laikā jau bija smagi slims. Visi šie pārdzīvojumi un draudi paātrināja viņa nāvi. Pagājušā gada augustā Zariņš mira Jelgavas slimnīcā un apglabāts Sesavas kapos. Valdi Zariņu mēs visi, bijušie polītiskie ieslodzītie, pazinām kā brīnišķīgu īstu latviešu patriotu.

Drīzumā Žukovskis pilnā mērā izbaudīja čekas "sevišķās uzmanības" sekas. Gandrīz galīgi pārtrūka pasta un telefona sakari. Viņa sievu Dzidru, kas strādāja Jelgavas izglītības nodaļā, pēc čekas pieprasījuma pakalpīgā nodaļas vadītāja Krasta atlaida no darba, jo čekai nepatika, ka viņa strādāja izpildkomitejas ēkā vienu stāvu zemāk par čekas rezidenci un varēja redzēt čekas apmeklētājus, kā arī čekas darbiniekus, kad tie devās reidos un pagalmā sakāpa automašīnā. Žukovska dēls Andris pēc vidusskolas beigšanas mēģināja iestāties filoloģijas fakultātē. Kaut iestājpārbaudījumus nolika, universitātē viņu tomēr nepieņēma, bet tūlīt iesauca armijā. Armijā pret Andri Žukovski arī tika izdarīta provokācija. Kādā dienā viņu no daļas aizveda uz Baltijas kara apgabala sevišķo nodaļu. Tur viņu pratināja kādu nedēļu. Nodaļa atrodas Rīgā, Maiznieku ielā. Izmeklētāji bez kautrēšanās rādīja dažādus raportus, ko sarakstījuši ziņotāji, un cenzūrā pārķertās vēstules. Vienā no tām viņš pieskāries padomju armijā valdošajiem tikumiem, otrā vēstulē māsai Andris rakstīja, ka skolā viņai labi iemācīs sarkano barvežu vārdus, bet jāšaubās, ka viņa zinās, kad, piemēram, notika zviedru un poļu karš Latvijas teritorijā. Pratinātājos svētu sašutumu izraisīja vārds "barveži". Tajā iestādījumā, ko sauc par kara apgabala sevišķo nodaļu, nedalīti valda Staļina laiku gars, tikumi un domāšanas veids. Izmeklētāji gandrīz par noziegumu uzskatīja, ka Andris mācās angļu valodu. Rakstīt grēksūdzi Žukovska dēls atteicās. Pēc atgriešanās armijas daļā viņu ceremoniāli ierindas priekšā degradēja no seržanta par kareivi un norīkoja uz katlu māju tīrīt krāsnis un piestumt ogles. Arī skolniecei Ilzei, Ivara Žukovska meitai, kratīšana un tēva aizturēšana nav pagājusi bez sekām. Ilze mācās 10. klasē. Viņu izsauca uz direktora kabinetu un čekas vajadzībām noņēma rokraksta paraugu. Vēl viens mācību gads, un viņa pabeigs vidusskolu. Protams, arī viņu nodarbina jautājums, vai atriebīgā čeka ļaus viņai iestāties augstskolā. Žukovsku ģimene dzīvo Jelgavā, Elektrības ielā 7, dz. 8. Zukovska bērni labprāt sarakstītos ar latviešu jauniešiem brīvajā pasaulē. Rakstiet Ilzei vai Andrim Žukovskiem uz pieminēto adresi. Tā kā šai ģimenei adresēto pastu bieži nozog čekisti, būtu vēlams sūtīt ierakstītas vēstules."