Leģenda vēsta, karavīrs ieskrējis pilsētā, izsaucies – „līksmojiet, mēs uzvarējām!” un tad saļimis zemē bez dzīvības. Taču leģendu par Maratonas skrējienu plaši neviens nezināja, līdz pienāca laiks atjaunot senās spēles.

Nav zināms, vai skriešana bija sirdslieta Atēnu karavīriem, bet noteikti varētu teikt, ka tā ļāva viņiem izglābt savu dzīvību. Atēnu karā ar Persiju izšķirošā cīņa notika pie Maratonas. Pilsētiņas, kas no Atēnām atradās aptuveni 42 kilometru attālumā. Atēniešiem, kā jebkuriem grieķiem, ļoti patika izmantot dažādus stāstus savu karavīru slavināšanai. Un tad, kā brīnums no zilām debesīm, pilsētā ieskrēja karavīrs vārdā Fitipidis.

Pēc izskaistinātās versijas Fitipidis saņēmis pavēli skriet 40 km tālo ceļu uz Atēnām, lai paziņotu pilsētniekiem, ka var līksmot – persieši ir sakauti un karš beidzies. Taču racionālāk domājošie vēsturnieki uzskata, ka skrējienam bija stratēģiska nozīme. Pēc kaujas pie Maratonas Atēnu karaspēka komandieri bažījās par persiešu floti. Viņi varēja mēģināt pārsteigt Atēnas, tāpēc arī tika aizsūtīts ziņnesis uz pilsētu, lai brīdinātu par iespējamām briesmām. Kā bija patiesībā, kas to lai zina, jo vairāku tūkstošu gadu laikā informācija ir apaugusi ar bagātīgu kultūrslāni. Dažos avotos min, ka šis skrējiens notika 2. septembrī, kamēr citi izskaitļojuši, ka tas varēja notikt arī 12. septembrī. Tāpat seno vēsturnieku rakstos tika apspriests skrējēja vārds, kāds minēja Fitipidis, cits rakstīja par Filipidi, bet vēl kāds viņu sauca par Tersipusu vai Erhiusu. Lai arī kā būtu, bet šis cilvēks bija ļoti izturīgs, jo gandrīz visi avoti minēja, ka karavīrs trīs dienas pirms skrējiena uz Atēnām, mērojis arī ap 240 kilometru garu ceļu līdz Spartai. Tāds nu bija seno karavīru-ziņnešu liktenis.

Lielākā slava šim stāstam noteikti atnāca 19. gadsimta beigās, kad Pjērs de Kubertēns iedomājās atjaunot seno Olimpisko spēļu norisi. Lai pievērstu pasākumam uzmanību un lai tiešām radītu sajūtu, ka tiek atjaunotas senās Olimpiskās spēles, tika nolemts sarīkot skrējienu no Maratonas līdz Atēnām. Daudz skrējēju nebija, un nav arī nekāds brīnums, ka šo distanci uzvarēja grieķis Spiridons Luis. Kurš vēl bija tik traks, lai skrietu tik garu distanci? Tomēr kaut kas sāka vilināt skrējējus citās zemēs arī pievērsties maratonam. Jau 1921. gadā maratons tika standartizēts un iekļauts olimpiskajos sporta veidos. 1984. gadā tika iekļauts arī sieviešu maratons. Viennozīmīgi lieliskākā maratona godināšana notika 2004. gadā, kad Atēnas sarīkoja Olimpiskās spēles. Tad tika atkārtots slavenais skrējiens, ar startu Maratonā un ar finišu Atēnās, Panathinaiko stadionā, slavenajā, vecajā arēnā, kurā notika mūsdienu pirmās spēles.

Godinot slavenākā karavīra ziņneša piemiņu, Grieķijā rīko Maratonas skrējienus. Tāpat rīko arī Spartatlonu, kas ir veltījums Fitipidim un viņa skrējienam pie spartiešiem. Lieliskākais veids kā pārliecināties, vai leģenda ir patiesa, ir mēģināt to atkārtot. Vēsturnieki rakstīja, ka Fitipidis nepilnās divās dienās aizskrējis uz Spartu un atpakaļ. Tāpēc trīs Lielbritānijas gaisa spēku virsnieki un arī skriešanas entuziasti, kuri dienēja Grieķijā, 1982. gadā nolēma paveikt to pašu. Viņi pusotrā dienā noskrēja 250 kilometrus, iekļaujoties 40 stundās. Izdomāja grieķi šo stāstu vai nē, tomēr, ja eksistēja karavīrs vārdā Fitipidis, viņš noteikti mūsdienās kļūtu par pasaules līmeņa maratonistu.