“Mani sauc Andrejs Elksniņš, Anatolija dēls, Viktora mazdēls. Pēc tautības esam latgalieši, latvieši, poļi. Šodien es godinu savas ģimenes vēstures piemiņu. Bez mana vectēva un viņa nopelniem Lielā Tēvijas kara laikā es nebūtu Elksniņš, bez viņa izveidotās pasaules nebūtu nedz mana tēva, nedz manis, nedz manu bērnu…”.  

Šīs rindas es uzrakstīju pirms vairākiem gadiem un kopš tā laika katru gadu pie tām atgriežos. Jo man nekas nav mainījies.  

Šodienas pasaule ir mainījusies. Tā ir kļuvusi sarežģītāka, skarbāka. Ir vairāk sāpju un ļaunuma, vairāk šķelšanās un naida. Bet pie tā nav vainīgi mūsu vectēvi un vecvectēvi, bet gan mēs – šodien dzīvojošie. Un tikai no mums ir atkarīgs tas, kā mūs atcerēsies mūsu pēcnācēji. Kāda būs vēsture, ko mēs veidojam?  

Protams, vēsturi var pārrakstīt. Mācību grāmatās. Bet to nevar pārrakstīt ģimenes atmiņā. Ir lietas, kas nekad nemainās. Atmiņas par tuviniekiem. Pateicība par dzīvi. Izpratne par miera cenu savai ģimenei. Lai kas notiktu šodien, lai kas notiktu rīt – pēc desmit vai četrdesmit gadiem, – tas neliks man aizmirst manas dzimtas vēsturi. Tas neliks man kaunēties par saviem senčiem vai viņus nosodīt.  

Manas ģimenes vēsturi, kā arī lielākās daļas mūsu pilsētas ģimeņu vēsturi neviens, kas dzīvo šodien, nevar mainīt. Tā ir ģimenes piemiņa. Un tā paliks ar mums tik ilgi, kamēr mēs to atcerēsimies.  

Es atceros. Un es zinu, ka mans vectēvs tieši šajā dienā – 9. maijā – sagaida no manis atzinības un cieņas vārdus. Savā Uzvaras dienā. Kad viņš izdzīvoja. Kad viņš ieguva tiesības uz nākotni savai ģimenei. Manai ģimenei. Nav svarīgi, kā jūs atzīmējat šo dienu: noliekat ziedus vai apmeklējat kapu, aizdedzat sveci mājās vai baznīcā, pārskatāt fotoalbumu ar melnbaltām bildēm, stāstot bērniem par savas ģimenes vēsturi, vai klusi noskaitāt lūgšanu. Pietiek ar to, ka jūs vienkārši atceraties. Pietiek ar vienkāršu, cilvēcisku “paldies”. Cienot piemiņu.