1922. g. 27. jūlijā ziņu aģentūras no ASV galvaspilsētas Vašingtonas deva pasaulei svarīgu ziņu: ASV valdība atzinusi Igaunijas, Latvijas un Lietuvas dc jure. Lielajā presē sekoja raksti un komentāri un laimes vēlējumi suverenitāti atguvušām tautām. Kaut Eiropas galvenās valstis Latviju un pārējās Baltijas valstis bija jau de facto un de jure jau atzinušas, no ASV puses, kamēr tās prezidents bija Vudro Vilsons, atzīšana kavējās. Ar  republikāņa Vorena G. Hardinga (Worren G. Harding) ievēlēšanu prezidenta amatā mainījās ASV ārpolitika, par ko jāpateicas ari izcilajam ārlietu ministram Čarlim E. Hjūzam (Charles E. Hughes), kas tieši bija de jure akta parakstītājs. 

Latvieši un mūsu kaimiņi atzīšanu pacietīgi gaidīja, kā arī vairākkārt to atgādināja Amerikai. Kā viens no pirmajiem atzīšanas akta celmlaužiem pieminams inž. Kārlis Ozols, pirmais latviešu diplomātiskais pārstāvis ASV. 

1920. g. viņš iesniedza attiecīgu memorandu ārlietu ministram Kolbijam (Colby), bet 1921. g. 30. maijā Baltajā namā ieradās baltiešu delegācijas pie prezidenta Hardinga un lūdza atzīšanu Baltijas valstīm. Amerikas latviešu delegāciju vadīja Dr. Kr. Rūss (Roos) un tajā vēl piedalījās sūtnis L. Sēja, J. Ozols, arch. Arv. Kundziņš, G. Neimanis, E. Stokmanis, J. Zībergs, Dr. J. Eimanis un P. Volmārs. Daži no šiem delegācijas locekļiem ir vēl dzīvi mūsu vidū.

No amerikāņiem sevišķi nopelni jāpieraksta pašaizliedzīgajam Kongresa loceklim Valteram Čandleram (1867.—1935.), kura kaps atrodas „Evergreen" kapsētā Džeksonvillē, Fla. Viņš vairākas reizes apceļoja Latviju un iegūtos ceļojuma iespaidus publicēja presē, šī deputāta iesniegumi Kongresam ir plaši un izsmeļoši un tāpēc veicināja Latvijas atzīšanu.Latvijas atzīšana notiek laikā, kad par ministru prezidentu ir populārais ārlietu ministrs Zigfrīds A. Meierovics. Divdesmito gadu sākumā viņam ir iespēja satikties ar amerikāņiem, kas viesojas Latvijā. Tiem viņš izsaka nožēlu, ka Amerika kavējas atzīt Latvijas valsti un šī balss nonāk arī iespaidīgā New York Times 1922. g. 29. jūlija ievadrakstā.

Kā liecības rāda, Vašingtonas paziņojums 27. jūlijā bijis pēkšņs, gandrīz negaidīts un radījis vislielāko pārsteigumu. Lēmums par atzīšanu bijis jau gatavs un radies tūlīt pēc Ženēvas un Hāgas konferences rezultātiem. 

..Amerikas Atbalss" par vēsturisko deklarāciju rakstīja: „De jure atzīšana jaunajām republikām dāvāta bez ierobežojumiem. Tas nozīmē, ka Savienotas Valstis nepatur nekādas tiesības sava stāvokļa revidēšanai pret Latviju un pārējām valstīm tad, kas būs noskaidrojies Krievijas; jautājurņs. Vēsti, kuru 27. jūlijā Latvija negaidot saņēma no ASV priekšstāvja ar vēl nepieredzētām prieka un pateicības jūtām, nācās ilgi, pārāk ilgi gaidīt. Bet totiesu šim notikumam ir piešķirama lielāka nozīme un ievērība. Lielāka tāpēc, ka šī atzīšana ne vien apstiprina Latvijas kā valsts esamību, bet arī viņas dzīvotspējas.' ' 
Kad priecīgais paziņojums sasniedza Rīgu, tur sākās vēl nepieredzētas gaviles.

Rīga 28. jūlijā greznojās ar ASV un Latvijas karogiem, darbus pārtrauca rūpnīcās un iestādēs, spontāni veidojās demonstrācijas pie ārlietu ministrijas un ASV konsulāta namiem. Par pirmo ASV sūtni bija iecelts kapteinis Evans E. Jangs (Young), kas pārstāvēja ASV arī Igaunijā un Lietuvā. Jaunais sūtnis tieši tajā dienā nebija Rīgā, jo atradās Karlsbādē un viņa vietu izpildīja Harolds B. Kvartons (Quarton). Ar ASV karogu priekšgalā demonstranti ieradās pie ASV pārstāvniecības nama un apsveica sūtņa Janga kundzi un Kvartonu. Baznīcās notiek pateicības dievkalpojumi. Baptisti to rīko Doma baznīcā, kur runā amerikāņu mācitāji un viņu runas tulko Dr. Jānis A. Freijs. Saplūda ap 4000 dievlūdzēju, kas klausījās amerikāņos pirmo reizi mūžā. 
No Rīgas uz Ņujorkas un Vašingtonas laikrakstiem joņoja telegrammas, kas ziņoja par lielām gavilēm Rīgā. Stāstīts ari par Janga kundzes pieredzēto un 30. jūlija N.Y. Times pirmā lpp. iespiesta Z. Meierovica pateicības telegramma ASV ārlietu ministram Hjūzam. 
Amerikas latviešu tautisko savienību Bostonā no Rīgas sveic inž. Kārlis Ozols, vēlākais sūtnis Maskavā, ar vārdiem: ~Ar pateicību šodien pieminam Savienības lielos nopelnus Latvijas labā un sūtām sirsnīgus sveicienus."

Rīga var gavilēt bez bēdām, bet mūsu kaimiņiem igauņiem un lietuvjiem tanīs dienās sasprindzināts stāvoklis .Lietuvā iebrukuši tieši šai 
laikā poļi, lai atņemtu vēsturisko galvaspilsētu — Viļņu, bet igauņiem radies liels konflikts ar Pad. Krieviju ,jo 10 igauņu diplomātiem tur piespriests nāves sods, apvainojot viņus kontrabandā un baznīcu vērtību izvešanā uz Igauniju. Vašingtonā un Filadelfijā lietuvji rīko plašas protesta demonstrācijas pret poļiem, līdz pamazām lietas norimst. 

40 gados daudz kas mainījies Baltijas valstu dzīvē. No brīvības saules tās atkal iegrūstas jūgā, bet nemainīgs palicis ASV de jure 
atzinums, kā arī vēlākās deklarācijas, kas sekoja pēc sarkanarmijas iebrukuma 1940. gadā Baltijas valstL. Baltijas valstis eksistē 
ārpus Baltijas zemēm, jo tur pašnoteikšanās izdzēsta. Tāpēc svarīgi atcerēties lielo stundu 1922. g. 27. jūlijā, kas ievadīja draudzību un 
uzticību, ko laiki nav pārmainījuši. 
Osvalds Akmentiņš

http://Laiks, Nr.57 (18.07.1962)