"Ak, laimīgais!" ir britu režisora Lindseja Andersona 1973. gadā uzņemta filma, kas bija paredzēta kā alegorija par dzīvi kapitālisma sabiedrībā. Galvenās lomas filmā tēlo Malkolms Makdauels un Helēna Mirena.

Tā ir triloģijas par Maiku Trevisu otrā daļa. Filma tika iekļauta 1973. gada Kannu kinofestivālā. Tā saņēma divas BAFTA balvas, kā arī tika nominēta "Zelta globusa" balvai.

Sižets

Pievilcīgs un neticami dzīvespriecīgs jauneklis Maiks Treviss (Malkolms Makdauels) sāk savu karjeru kā komivojažieris cienījamā uzņēmumā, kas specializējas kafijas pārdošanā. Uzņēmuma norīkojumā viņš dodas uz attālu apgabalu Anglijas ziemeļrietumos, lai aizstātu citu tirdzniecības pārstāvi. Pa ceļam apmaldījies, Maiks nejauši nokļūst ierobežotas piekļuves zonā, kur atrodas kāds slepens uzņēmums. Uzņēmuma darbinieki notur viņu par ārzemju spiegu un sagūsta. Maiks tiek ar siksnām piesiets pie krēsla kādā pustumšā telpā un pratināts, pielietojot spīdzināšanu. Nopratināšanas laikā slepenajā uzņēmumā notiek negadījums, un Maikam, izmantojot vispārējo apjukumu un paniku, izdodas izbēgt. Sākas Maika ceļojums pa valsti, viņš iet kājām, reizēm viņu uzņem garāmbraucošas automašīnas.

Drīz Maiks nejauši nonāk privātā klīnikā, kur viņam par nelielu samaksu tiek piedāvāts piedalīties medicīniskā eksperimentā. Viņš piekrīt, neiedomājoties par to, kādas šausmas varētu sekot. Maiks ieklīst palātā, un, ieraudzījis gultā gulošu jaunekli, jautā viņam, cik tam samaksāts, bet jauneklis neatbild. Atsedzis segu, Maiks ierauga dzīvnieka ķermeni, kam piešūta cilvēka galva, un šausmās bēg. Viņš turpina savus klejojumus, sastopas ar mūziķu grupu, kas ceļo pa valsti (Alans Praiss un viņa grupa). Starp tiem ir burvīga meitene Patrīcija (Helēna Mirena) — bagāta magnāta Džeimsa Bērdžesa meita. Ambiciozajam un iedomīgajam Maikam, kurš sapņo kļūt bagāts un slavens, tūliņ rodas vēlēšanās iepazīties ar magnātu. Diezgan traģikomiskos apstākļos tas negaidīti izdodas, un Maiks kļūst par magnāta personīgo palīgu.

Bērdžess un viņa biznesa partneri nodarbojas ar ļoti bīstamiem un nelikumīgiem darījumiem — ķīmisko ieroču pārdošanu vienam no Āfrikas diktatoriem. Viens šāds darījums piesaista policijas uzmanību. Naivais Maiks tiek padarīts par grēkāzi, viņu arestē un uz vairākiem gadiem iesloga cietumā, kur sākas jauns viņa dzīves posms. Pēc atbrīvošanas no cietuma Maiks paliek uz ielas, viņa dzīvei nav konkrētu mērķu. Viņš nejauši ieklīst filmas uzņemšanas laukumā, kur no milzīgas gribētāju rindas izvēlas aktieri. Režisoram kaut kas ir iepaticies Maika izskatā. Kinoproves nolūkos Maiku lūdz smaidīt, taču burvīgais smaids, kas viņam kādreiz bija tik ierasts, tagad prasa neiedomājamu piepūli.

Lomās

• Malkolms Makdauels — Maiks Treviss
• Ralfs Ričardsons — Montijs / sers Džeimss Bērdžess
• Reičela Robertsa — Glorija Rou / Paijaras kundze / misis Ričardsa
• Artūrs Lovs — misters Dafs / Čārlijs Džonsons / doktors Munda
• Helēna Mirena — Patrīcija
• Grems Kroudens — doktors Millars / profesors Stjuarts / bezpajumtnieks
• Alans Praiss — mūziķis (epizodēs)
• Lindsejs Andersons — kinorežisors (epizodēs)

un citi aktieri.

Mūzika

Alans Praiss izteicās, ka Lindsejs Andersons vēlējies uzņemt dokumentālu filmu par viņu un viņa grupas koncerttūri pa Angliju, bet viņu izpildīto dziesmu licences maksas bijušas pārāk augstas. Kad Šērvins un Makdauels strādāja pie filmas scenārija, Andersons nolēma, ka Praiss varētu uzrakstīt šai filmai mūziku. Viņš nosūtīja Praisam scenāriju, norādot vietas, kur vēlētos dziesmas. Praiss gandrīz visas dziesmas uzrakstīja vēl pirms filmēšanas sākuma. Praisa grupa filmā tika iesaistīta kā savdabīgs koris, kas filmas gaitu gan komentēja, gan arī piedalījās tās darbībā.

Filmas skaņu celiņu Warner Bros. Records 1973. gadā izlaida kā vinila albumu.

Mākslinieciskā vērtība

Filma "Ak, laimīgais!" ieņem nozīmīgu vietu britu kino vēsturē. Tā apvieno sociālās satīras, līdzību un reālisma elementus. Viena no filmas galvenajām idejām ir tā, ka nejaušību loma dzīvē ir ārkārtīgi svarīga un cilvēks ir gandrīz bezspēcīgs pret likteni.

Daži aktieri filmā spēlē vairākas lomas, kas pastiprina cikliskuma iespaidu, precīzāk, spirālveida līdzības atkārtojamību.

Īpašu emocionālu spēku filmai piešķir Alana Praisa mūzika un dziesmas (viņš filmā atveido pats sevi — mūziķu grupas vadītāju, ar kuriem nejauši satiekas galvenais varonis). Ironiskie, dažkārt pat ciniskie dziesmu vārdi ir kā filozofisks komentārs par to, kas notiek ar galveno varoni.

1975. gadā filma tika dublēta un demonstrēta PSRS, lai gan tā neizbēga no cenzūras. Piemēram, no filmas tika izdzēsta epizode ar padomju lidmašīnas nelaimes gadījumu, kā arī epizode, kurā mūķene baro galveno varoni ar krūti.

Filmas kritika

Atsauksmes par filmu bija gan pozitīvas, gan negatīvas. The New York Times kritiķis Vinsents Kenbijs rakstīja: "Pavadot gandrīz trīs stundas ar to kopā, tā kļūst par pieaugošu nervu saspīlējumu, līdzīgi kā skatoties ar skaņu nesinhronizētus attēlus. Rezultāts neatbilst iecerētajām ambīcijām". Rotten Tomatoes aptaujāja 17 kritiķus un konstatēja, ka 82% atsauksmju bija pozitīvi, vidējais vērtējums bija 4,1 no 5.

Apbalvojumi un nominācijas

• 1973 — piedalīšanās Kannu kinofestivālā;
• 1973 — iekļūšana desmit labāko filmu skaitā pēc ASV Nacionālās kinokritiķu padomes versijas;
• 1974 — divas BAFTA kino balvas: Entonija Eskvita balva par labāko mūziku filmā (Alans Praiss), labākais otrā plāna aktieris (Artūrs Lovs);
• 1974 — nominācija balvai "Zelta Globuss" par labāko oriģinālo mūziku (Alans Praiss).