Aiva Birbele: „Zeme, kas dzied”. Novīst mans vainadziņš...
Man bija tāds sapnis. Saposusies tautastērpā, rokās trejdeksnis, galvā puķu vainadziņš, priecīgi drūzmējos starp priecīgiem ļaudīm visu novadu tērpos. Nu tik dziedāšu, nu tik dancošu! Te pienāk Māris Martinsons, bārdains kinorežisors, un saka: „Tumsā!! Viss sākās tumsā!!! Par ko priecājies, Birbele?! Drūmā tumsā!!!!”
Pamodos. Mans lina naktskrekls piesvīdis, kājas nosalušas. Un bail atvērt soctīklus, kur mani apsaukās par marksisti, putina tanku bučotāju, progresīvo komunisti vai ko tur vēl. Jo es uzdrošināšos kritizēt filmu par Dziesmu svētkiem.
Bet man ir arī labi vārdi, ko teikt! Filmai Zeme, kas dzied ir ļoti laba mājaslapa! Apmeklējiet, lai palasītos intervijas, sarunas par dziesmu svētku tradīciju, par cilvēkiem, kas padarīja svētkus no idejas par realitāti. Tur ir arī filmas galveno tēlu vārdi un apraksti – noderēs, jo filmas laikā būs grūti paturēt prātā un atcerēties, kas kurš ir. Es šajā rakstā pieturēšos pie aktieru vārdiem, jo, atpazinusi viņus aiz bārdām un parūkām, tā sapriecājos, ka turpināju viņus dēvēt īstajos vārdos visas divas ar pusi stundas – tieši tik ilgi velkas šī tumsas epopeja. Kā režisors un scenārists stāsta intervijās, šis esot stāsts par gājienu no tumsas uz gaismu. Ar gaismu laikam domāts brīdis, kad kinozālē iedegas apgaismojums pēc filmas noskatīšanās, bet
filmas pamatideja ir bijusi parādīt, cik dažādos veidos var drūmi runāties ar lampiņām izgaismotos kabinetos vai Brīvdabas muzejā.
Jau pirmā aina piesaka filmas toņkārtu – tumšā telpā vīri ar tumšām bārdām cigāra dūmos bēdājas. Lai noskaņa nebūtu pavisam traģiska, mēs varam klausīties Andra Keiša ierunāto aizkadra tekstu. Andris ir visās latviešu filmās, viņa balss tumšajā telpā rada mājīgu tēvzemes noskaņu. Un, kamēr rāda tukšas glāzes, viņš pastāsta par latviešu tautas nedrošo situāciju – lai novirzītu uzmanību no tā, ka aina būs par slikto finanšu situāciju Latviešu biedrībā. Jā, biedrībā viss ir slikti, tāpēc jāsarīko koncerts. Tāda tā idejiņa.
Kad pirmā tumšā telpā notikusī drūmo vīru saruna beidzas, darbība pārceļas uz vēlu vakaru laukos, kur pa sniegu brien tumši stāvi uz tumšu šķūni. Kas ainā notiek? Ai, nekas īpašs. Drīz atkal brien pa tumsu atpakaļ.
Filmas atmosfēra atgādina trillerus par Džeka Uzšķērdēja noziegumiem Londonas nomalē. Arī mūzika ir piemērota asinis stindzinošiem notikumiem. Žēl, ka spriedzes un intrigas filmā nav vispār. Bārdainie vīri dikti cieš un mokās, lauku ļaudis cieš un mokās, dialogos ir tādas pauzes… un es sapratu, kāpēc tik lielas! Lai jūtīgs skatītājs var pa to laiku čukstēt – mēs visi mirsim, mēs visi mirsim…
Vēl varētu skaitīt, cik reizes filmā džeki skraidelē pa trepēm, iet pāri vienam un tam pašam pagalmam, brien pa sniegotu taciņu, atkārto vienu un to pašu informāciju. Ieskatam piedāvāju vienu no ainām.
Latviešu biedrības kabinetā ir vakars. Smuki izgaismots ar lampiņām un sveci uz galda. Pie galda sēž Nauris Brikmanis un kaut ko raksta. Tad režisors liek ieiet kadrā Ģirtam Liuzinikam. (Ģirtam ir paveicies, viņam nav pielīmēta bārda! Teksta un jēgas viņa tēlam arī nav daudz, bet nu…) Aktieris apņēmīgā gaitā šķērso kadru no labās uz kreiso pusi, nesot avīzi, uz brīdi pazūd, dzirdams, ka noliek avīzi, tad atgriežas kadrā, paņem citu avīzi no galda. Ienāk Ainārs Ančevskis. Diemžēl ar bārdu. Nesveicinās. Nepieklājīgs. Vai arī paredzēta ļoti dziļdomīga aina. Klusais Ainārs pieiet pie Brikmaņa, lai šamējais var padot viņam lapu. Tad ienāk Vilis Daudziņš. Diemžēl ar ļoti kuplu bārdu. Bet ienāk cienīgi. Un prasa: „Vai esmu laikā?” Neviens neatbild. Laikam tāpēc, ka Vilis ir no JRT. Visi ietur pauzi. Garu pauzi. Es izskaitīju – var pateikt “mēs visi mirsim” 23 reizes. Dziļdomīgās pauzes laikā Vilis izliek rekvizītus dažādās vietās un kādu brīdi paskatās uz kolēģiem no citiem teātriem un Brikmani bez teātra. Viņi turpina ignorēt Daudziņu. Vilis viegli satraucas, jo…
.. .nuūu, tik ilgi ignorē un nerunā, varbūt kas briesmīgs noticis, varbūt Hermanis ko nejauku feisbukā par citiem teātriem uzrakstījis.
Vilis prasa: „Vai kāds zina, kāpēc esam sasaukti?” Ančevskis, nepagodinot Vili ar skatienu, atbild, ka Andris Bulis esot izsaukts pie policijmeistara, un turpina blenzt Brikmaņa papīros, kur šamējais sarakstījis daudz interesantākas lietas nekā to, ka viņu kolēģis ir nelaimē, pie galvenā filmas ļaundara. Daudziņš sāk staigāt pa telpu, kaut ko runā, visi turpina viņu ignorēt, kadra malā redzams, ka Liuziniks atver avīzi. Pašu Ģirtu nerāda, viņš nav svarīgs. Daudziņš mēģina izpelnīties kolēģu uzmanību, pieiedams pie Ančevska un Brikmaņa, kuri nemainīgās pozās blenž papīros. Velti mēģināts, Vili! Tad Daudziņš nolemj pacelt balsi. Varbūt tad kolēģi beidzot paskatīsies uz viņu! Atkal garām. Lai parādītu, cik ļoti visiem vienalga par notiekošo, režisors Ančevskim liek norunāt viedo parunu: “Nav ko lietus mākoņus dzenāt, kamēr debesis skaidras.” Ančevskis to saka, i ne acu nepaceļot uz Vili. Beidzot arī Ģirtam ir teksts! Viņš saka: “Nav smieklīgi”. Prātīgi teikts. Neviens gan nemaz nemēģināja smieties.
Beidzot ieskanas būtiska problēma – vajadzētu domāt, ko darīt, ja nesaņems atļauju svētku rīkošanai. Ja kas, visi turpina ignorēt Daudziņu, Vilis ir atmetis cerības un pārcēlies uz kadra fonu. Ančevskis piedāvā padziedāt, lai laiks ātrāk rit. (Saīsiniet to ainu, tad nebūtu par laika ritējumu jāsatraucas!) Bet dziesma neatskan, jo beidzot klāt ir ainas atrisinājums – ierodas policijā pabijušais Bulis. Ienāk ar drūmu seju, jo tā šajā filmā pieņemts – drūma seja, tas ir patriotiski un īsteni latviski! Viņš atgādina, ka bijis izsaukts pie policijmeistara – ja nu kāds ir aizmirsis, ka pirms minūtes to teica Ančevskis. Gara pauze, gara pauze… kuras laikā ieskanas mūziciņa, un Daudziņš viszinoši māj ar galvu. Velti māj, Vili! Tevi turpina ignorēt! Bet, tā kā tu stāvi kadra priekšplānā, mēs visi varam caur tevi vērot, kā Bulis izvelk svarīgo dokumentu. Un tieši Vilis Daudziņš ir tas, kura seju mēs redzam, kad uzzinām, ka atļauja ir saņemta. Režisors domāja, ka vēstules un ziņas atnesējs nebūs šī mirkļa vērts, un tas arī Bulim ir jāsaprot – nozīmīgos brīžos, lai kā tu censtos, centrā būs JRT aktieris!
Sapriecājušies par ziņu, vīri steidz ārā no telpas. Uz kurieni? Nezinu, bet Bulis arī skrien līdzi. Telpā paliek, uzminiet, kurš? Pareizi, Daudziņš! Mazliet pamīņājas domīgs, apsēžas… Atskrien Bulis. Andris ir draudzīgākais no visiem un grib, lai Vilis arī nāk uz… Nezinu, uz kurieni. Bet Vilis nav piedevis ignorēšanu. Viņš labāk neiešot. Tad Andris atgādina Vilim un skatītājiem, ka saņemta taču tā svarīgā atļauja! Vilis laužas: „Tiešām? Tu domā?” Bulis uzmundrinoši sit un purina kolēģi no JRT, jo skaidrība, vienkāršība, kaislība ir Dailes teātra devīze. Un tad… Rāda trepes!!!!! Tukšas trepes!!
Teiksiet – nu ko tu lasītājus spīdzini ar tik gariem ainu aprakstiem!? Tāpēc, ka visa filma ir šitāda! Divas ar pusi stundas!
Man nebūtu iebildumu, ja filma būtu īsāka un tikai ar tiem bārdaiņiem, viņu cīņu un pārdomām. Ir taču tāda filma 12 vīri, kur darbība notiek tikai vienā vietā un sastāv tikai no runām. Bet tur ir spriedze!!!
Tomēr, tā kā šī filma ir nosaukta Zeme, kas dzied, vajadzēja vēl parādīt zemes ainavas un cilvēkus, kuri varētu dziedāt – tajos retajos brīžos, kad scenārijs viņiem to atļauj. Bet galvenais, lai tā dziedāšana nebūtu priecīga. Pamēģiniet ainā, kur ļaudis drūmi dzied “Rīga dimd..” aizvietot tekstu ar “mirsim mēs, mirsim mēs, visi Rīgā mirsim mēs”…
Tā kā jaunajā latviešu kino vairs nedrīkst runāt tikai balti, heteroseksuāli vīrieši, beidzot jālaiž arī dāmas pie vārda. Tādai vajadzībai ir ieviesta līnija par to, ka tajos laikos sievietes nedrīkstēja dziedāt korī. Viņu vieta ir klētī, ķēķī un maltuvē, tur viņas tumsā šiverējas un šad tad drīkst iziet ārā, lai palūgtos vīriem atļauju padziedāt. Neticami, bet šī stāsta līnija piedzīvo kulmināciju. Šķūnī pie vīriem, kuri tēlo kori, ierodas Marta Lovisa Jančevska, kura starp sieviešu lomas izpildītājām aplaimota ar vislielāko teksta apjomu.
Dikti grib dziedāt. Viņai saka – nu, nē… Varbūt… Bet nē, jo tu tikai viena dziedātgriboša sieva ciemā. Un tad!!! Marta saka: „Ne es viena.” Un viņai no aizmugures majestātiskas mūzikas pavadībā iznāk sievas un stājas ap Martu. Jēj!!! Es zinu šito ainu! Avengers! Endgame! Tā vieta, kur labie supervaroņi stājas komandā, lai sasistu lupatās ļaundarus! Tiesa, avendžeri cīnījās, bet ciema sievas… brien pa sniegu atpakaļ uz ķēķi un kūti. Un sūrojas, ka tie vīrieši ir cieti kā akmens. Eh…
Kad jau mans puķu vainadziņš kinozāles siltumā un filmas garumā savītis, filma ieiet fināla fāzē. Vairāku finālu fāzē. Jo jāsasien ne tikai visas aizsāktās sižeta līnijas, bet jārunā smukas runas sajūsminātu seju pilnā zālē, jāļauj sabiedrībā zināmām personām stīvi sēdēt Pirmo latviešu dziedāšanas svētku ainā, jāļauj bārdaiņiem papriecāties par finanšu atskaiti, jāieliek alus reklāma, jāmēģina kaut kā sasiet iesākto, nevarīgo, neieinteresēto potenciālas mīlas līniju, vēl jāparāda faktu uzskaitījums un kādas smukas ainavas. Varbūt vēl kas bija, visu neatceros, novītušais vainags nošļuka acīm priekšā.
Mājupejot es domāju par sētnieku. Par to sirmo vīru ar baltu bārdu, kas slaucīja ielu vienā no filmas ainām. Tāds fona personāžs, kurš parādījās tikai uz brīdi. Baltais tēvs? Dūdieviņš? Labais vecītis no pasakām? Kāds senioru deju kolektīva dalībnieks no nākotnes?
Lai kas viņš bija, jācer, ka mūsu Dziesmu un deju svētku tradīcija neapklāsies ar putekļiem. Jāiet iestāties vidējās paaudzes deju kolektīvā. Tikšu uz svētkiem un īsti latviski izpriecāšos!
Avots : Kinoraksti.lv
Komentāri
Super raksts!Paldies!
Pārsmējos līdz asarām! Filmu neesmu redzējusi (netaisījos gan arī maksāt par biļeti šim pa sētas durvīm miljonos saproducētajam izstr.) tāpēc neņemos spriest vai taisnīgi vai kā, bet teksts izcils!:)
Sen nebiju lasījis tik sulīgu recenziju. Kolosāli!
Paldies, tiešām asprātīgi. Par filmu dusmas un skumjas.
Filmu noskatījos līdz galam. 1) stāsts par kādu jocīgu tautu no ļoti skumjiem ļaudīm, kuri vispār nerunā, ir bēdīgi visu laiku un šķiet ir diezgan padumji, 2) dziedāt viņus iedvesmo vēl drumāks igaunis, 3) igaunis neko nav dzirdējis, par tādu parādību kā seksu vai vismaz lakstošanos, jo ar skaisto latviešu meiteni, kura viņam patīk, mēnešiem ilgi, runā tikai par dziedāšanu, 4) latviešu sievietēm jau pirms 150 gadiem bija vismaz "Madaras" līmeņa kosmētika un viņas piezīmēja uzacis arī miltus maļot, 5) piedzīvoju muļķīgāko ugunsgrēka ainu, kādu iekš kino ir redzēta, 6) "zeme, kas skumst" vai labāk "zeme, kas dzer" būtu precīzāks filmas nosaukums, 7) nevaru iedomāties, kāpēc lai francūzis šo staigāšanu pa kāpnēm skatītos tālāk par 18. minūti un amerikānis par piekto, 8) tik ļoti, ļoti garlaicīgu filmu sen vai nekad nebiju redzējis, 9) ļoti, ļoti slikti, ka šo pasniedz kā patiesu stāstu par latviešiem
Filmu redzēju, prieks, ka citi domā līdzīgi, un to uzraksta. Mājās pie tv pēc 5-10 minūtēm jau vairs neskatītos.
Aizmirsāt mirstošo sievu. Tas arī skumjai. Un arī pazudušos bērnus. Viņi jāpieskata, bet viņu nav.
Man filma patika, tā ir nozīmīgs solis latviešu mītradē. Bet recenzija ir asprātīga, pat ja tai daudzviet nepiekrītu.
Vai dieniņ! Sajūta, ka esmu skatījusies pilnīgi citu filmas izpildījumu. Nepiekrītu nevienam vārdam šeit publicētajā viedoklī. Man šī filma pagāja ļoti ātri, jo īpaši pirmajā reizē, kad to skatījos. Tik daudzslāņaina, izteiksmīga gan vizuāli, gan tekstos. Kāpnes! Tas bija viens no izcilākajiem kadriem filmā, kur Tomsons (atļaušos lietot tēlu vārdus, nevis aktieru vārdus) kāpj augšā uz kabinetu pie Baumaņa un šī simbola atklāsme un sasaiste ar daudzajiem būtiskajiem filmas tēmas elementiem. Izcili!!! Bravo režisoram. Un tukšie, bezjēdzīgie kadri? Neredzēju nevienu tukšu vai bezjēdzīgu kadru. Tieši atsevišķie dziļdomības kadri deva vēl lielāku iedziļināšanos, ciešāku emocionālo iesaisti, liek vēl vairāk par to visu padomāt un iedod sekundi sajust. Paldies radošajai komandai par izcilo darbu! Noteikti rekomendēju gan filmu, gan iespēju tikties ar režisoru un radošo komandu!
Filmu skatījos divas reizes vienas nedēļas ietvaros. Pirmo reizi aizgāju viena pati, jo ieraudzīju, ka pēc filmas iespēja tikties ar radošo komandu, kas vienmēr ir vērtīgi - uzzināt mazliet vairāk par filmas tapšanas aizkulisēm. Otro reizi gāju draugu kompānijā. Abas reizes skatījos ar degsmi un aizrautību. Jāsaka, otro reizi ar vēl lielāku aizrautību, gaidot skaistākos un emocionālākos filmas momentus. Baudīju aktierdarbu, balsis, telpas inscinējumu, izvēlētos interjera elementus, gaismas spēles, izcils mirklis, kā tiek aizdedzināts cigārs, zīmuļa asināšana, kāpnes uz Baumaņa kabinetu, sniega taka, pa kuru galvenā varone dodas nakts tumsā - tik sāpīgi, ļoti spēcīgs līdzpārdzīvojums, it kā tukšs, sniegā sasnidzis balts lauks un galvenās varones soļi tumsā, taču tik dziļš mirklis, ar tik spēcīgu simoblismu. Brīnišķīgi, ka arī daba palīdzēja filmēšanas komandai radīt šos spēcīgos "fona" apstākļus.
Lieliska filma! Ļoti rezonēja atklātais stāsts un veids, kā tas atklāts. Paldies par filmu!
Precīzi uzrakstīts! Piekrītu katram vārdam.
Izcils raksts! Beidzot kāds pateica to, ko filmā sēžot čukstējàmies… Paldies par drosmi nemest vainadziņu upē, bet apņēmīgi un publiski nopūdēt! Jā, un vēl tā mūzika, kas mēģināja savilkt ainas un pamodināt visus, kas guļ drūmā miegā
"Recenzja" domāta tiem, kas neskatās, bet toties lepojas ar "savu viedokli". Tā noteikti ir atradusi savu auditoriju. Kartupeļu vainadziņš arī noteikti nepalīdz adekvāti uztvert pasauli.
Trāpīga recenzija,Aiva!
Stipri skumji, ka jāsaka, paldies, Aiva! Paldies, Latvieti, kurš vairs nedzied! Precīzi! Bija drūmi, tumši, kauns, dusmas. Vēl piebildīšu: dīvainā, palēlinātā, dziłu pārdomu pilnā salmu stumdīšana kūtī??? Sastingušu tautiešu vēršanās Lieldienu šūpołu līganajā gaitā. Łoti gaidīju, gribēju redzēt tik svarīgas tēmas atainojumu filmā, gribējās būt atkal lepnai, bet ….
Paldies, par brīnišķīgo aprakstu! Ļoti ļoti super!
Idiotes recenzija idiotiem. Ļoti profesionāli.
.... pateicos par pelnīto kritiku nepelnīti izķēmotajiem Latviešu Dziedāšanas svētkiem
Žēl, bet visam piekrītu.
Absolūti nepiekrītu recenzijas saturam, bet atzīstu, ka literāri uzrakstīts labi. Bet tas arī viss. Normāls, personiski par kaut ko aizvainots, īdoši žvadzošs viedoklis, autorei pašai koncentrējoties uz savu izfunktierēto frāžu izgaršošanu. Mēs skatījāmies četratā, dažādu vecumu un background cilvēki, un patika visiem. Ļoti. Mūsu seansā nedzirdēju zālē žagatu čukstus, kādus te piemin komentāros, un, filmai beidzoties, pilnīgi visi skatītāji sēdēja visas tās titru minūtes, kad vilšanās pārņemtie parasti nosvīst. Tumsā.
Pēc komentāriem spriežot - nākamajam projektam jāsaucas " ZEME kas Rej" Vajag tikai kādu kas uzraksta diletantisku recenziju, lai visi visam piekristu. Pat tie, kuri nav redzējuši!
Pēc komentāriem spriežot nākamajam projektam jāsaucas "Zeme kas Rej." Vajag tikai kādu idiotisku recenziju, lai visi visam piekristu. Pirmkārt tie. kas nav redzējuši. Tik ērti, kad nav pašam jāveido savs spriedums!
Recenzija vieglajā valodā.
Kāds grib tikt pamanīts, apmēram tāpat kā sātānists Kristiāns Brekte. Jo Brekte ir kļuvis par Purvīša dibinātās Mākslas akadēmijas profesoru, katedras vadītāju, kurš nosaka, kā tiks mācīti jaunie latviešu gleznotāji. Moš' arī Aivai paveicas?
Izcila recenzija!
Vienīgais veids kā nespējīgie izceļas ir kritizēt spējīgos, jo skaļāk, jo labāk. Šādā stilā var nokritizēt jebkuru darbu. Neatkarīgi vai tas labs vai slikts. Šķiet raksta autorei ir kādas sāpes privātajā dzīvē. Iespējams ka vienkārši traumatiska bērnībā tumsā.
Lieiska filma!
Nezinu... ļoti skaists operatora darbs, mūzika, dekorācijas u.t.t. garlaicīgi nebija. Spriedze varbūt nu jā, nav tas tāds baigais stāsts, arī Dz Sv nozīmi ārpus LV vai Baltijas nez vai kāds saprastu, bet šis ir mūsu stāsts mums un vairāk, kā jau pieminēja vietējai mītradei un vēstures mācīšanai bērniem kā kam citam. Nebija ne vainas. Protams, var arī šādi to visu aprakstīt, bet smako pēc infantila elitisma
Filma ļoti patika. Emocionāli un garīgi bagātināja katra filmas minūte. Paldies radošajai komandai par filmu.
Nezinātu, kas raksta, domātu, ka kāda 16 gadīga tiktokere. Acīmredzot kāds dziļi personīgs aizvainojums pret Martinsonu, varbūt jaunībā neuzaicināja uz tām dejām. Filma nav ģeniāla, bet viena no vizuāli baudāmākajām, kas pēdējos gados redzēta. Patīkami, ka vismaz ir ambīcija uz kino, ne tikai dziļi māksliniecisks ego trips. Sīmaņa filmas trīs reiz tumšākas un Pakalniņas filmā uz to sētnieku būtu gaidījuši vismaz 5 reiz ilgāk, kamēr viņš aiz tās slotas pakluptu, bet tad šī recenzija piesauktu vācu ekspressionismu un režisora īpašo laika ritējuma atspoguļojumu ņemot par piemēru kādu Susanas Sontagas citātu.
To visu varēja parādīt 1stundā, kas tie par dziesmu svētkiem, tukša klusēšana, tukš gabals, velti izšķiest laiks.
Latvijas kino ir piesātināts ar filmām kuras neizraisa nekādas emocijas, prieks, ka šī filma tik kaislīgi raisa diskusijas. Kas pārsteidz, ka filma "kurā nekas nenotiek" tik ļoti patīk jauniešiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Ļoti netipiski Latvijas kino. Pēc filmas tiešām vēlme papētīt šo laiku un cilvēkus. Paldies kino komandai.
Lieliski uzrakstīts. Ticu katram vārdam. Skatīties netaisos. Jau ar "Padomju džinsiem", manuprāt bezgala seklu un banālu kino, piedzīvoju vilšanos jau pirmajā sērijā TV un laikam tālāk neskatīos. Bet ar Dziesmu svētkiem vilšanos nekādi negribu. Cik nožēlojami!
Ak Dievs, paldies par recenziju! Sen nebiju ta smejusies - par taam baardaam, avizem utt. Filmu redzeju. Ar vienu reizi pietika
Ja filmas scenarists bija ari reźisors, arï montetajs , ari producents,… tad man viss skaidrs…
Sirsnīgi drūma! Patīk, jo visi saprot, ka latvieši māk no sirds ciest! Filma jau nav vienīgais tumsas paraugs. 80% izrādes teātros arī slīkst tumsā! Ir taču parādījušies gaismu mākslinieki! Vispār jau jautri drūmi un ierasti garlaicīgi!
Lieliska, asprātīga recenzija! Tā jau gadās, ka uz Dziesmu svētku rēķina, ne īpaši talantīgi režisori gardi tērē valsts līdzekļus. Labi, ja vismaz šo faktu kāds izgaismo!
Lieliska, asprātīga recenzija! Tā gan notiek, ka uz Dziesmu svētku rēķina, ne īpaši talantīgi režisori gardi tērē valsts līdzekļus. Paldies, par šī fakta izcelšanu gaismā (ja reiz senajiem latviešiem gaisma nav atvēlēta)
100%piekrītu autorei!!! 100% naudas apgūšana!!! Mūzika filmā? Kaut kādi trokšņi no šausmu filmām.
Pilnībā nepiekrītu recenzentei. Acīmredzami nav īstu zināšanu ne par laikmetu, ne vēsturisko fonu, ne dramaturģiju kā tādu. Šis ir viens no veiksmīgākajiem, vēsturiski plaša un tautai nozīmīga notikuma pārcēlums kino ekranā. Tieši pretēji, es apbrīnoju autentiskumu (atskaitot bārdu grimmu) ar kuru šis stāsts ir izstāstīts. Filma noteikti ir labāka par Dvēseļu Putenī, ar ne mazāku spriedzi, bet novertēsim, tas panākts, bez neviena šāviena. Autorei protams var būt savs viedoklis, bet šajā recenzijā nav nekā ārpus man - patīk nepatīk limeņa, nu Jums nepatīk, man gan patīk, viena no labākajām latviešu vēsturiskajām filmām. Būtiski ka līdz pārdzīvojums no skatītāja netiek uzspiests vai uzkonstruēts mākslīgi, bet tas izriet no paša statsa. Jā ar patosu, bet šai filmai atbilstoši un piedodami. Katram latvietim vajadzētu noskatīties. Es domāju, ka arī Valentīnai Freimanei būtu paticis.
Nu kā var uzrakstīt tik muļķīgus, idiotiskus un neatbilstošus tekstus pēc ''Zeme, kas dzied'' noskatīšanās! Bet, redz, ka var!
Ja filmas scenarists ir gan režisors, gan montetajs, gan producents…. tad var noiet arī šķībi…
Paldies par objektivitāti. Uztvertas visas manas pārdomas par filmu. Patika rekvizīti, patika dažas darbības, kuras maz ko izteica, bet pārējais atbilst aprakstītajai kritikai. Tumša, drūma. Pusi no sacītā nesadzirdēju un nesapratu. Pēc filmas vismaz iepazinos ar šo četru kungu biogrāfijām.
Filma ir aizraujoša un pilna spriedzes par to, kā drūmi birokrāti, slēpjotos no kreditoriem ir pielīmējuši bārdas. Bet situācija nedroša, tāpēc pieglaimojoties gubernatoram dabū atļauju rīkot koncertu ar pąkiem, kas par uzstāšanos naudu neprasīs. Beigas laimīgas, bārdaiņi tiek pie naudas. apkampjās un nu tik runā, lplāta rokas, žestikull un viens otrā neklausās. Skatījos trīs reizes. Un iešu vēl. Sekojiet man!
Protams, tiem, kas nezina itin neko no Latvijas vēstures un dzīves ziņas šis nevarīgais un seklais atskats uz mūsu pagātni var būt atklājums, līdzīgs tam, kad bērns uzzina, ka makaroni neaug kokos, bet tik ražoti no kviešu graudiem, kas nobriest uz lauka
Pat sētniekam ir skaidrs kas ir šis sirmais vīrs ar bārdu. Sētnieks ir svēta profesija - neviens viņu neredz, bet pats pirmais parupejas lai namdurvju priekša tīra. Pats svarīgākais darbiņš, kas gadiem uzticēts sētniekam ir valsts karoga izkāršana, kamēr mēs visi guļam. Valsts karoga vēl nav, bet karogs taps. Bet filmā ir viens karogs, viens pats svarīgākais karogs, ko redzam arī mūsdienu Dziesmu svētkos - Līgo karogs ar šo pašu tētiņu. Cik simboliska doma šo tēlu padarīt par sētnieku un atdot godu šiem cilvēkiem. Filmā tik daudz simbolikas, gaidu, kad varēšu noskatīties televīzijā.
Anita, kas raksta par sētnieku! Jūs pat nenojaušat, cik tuvu esat patiesībai! Tas ir forši ka pamanījāt sētnieka un krīvu krīva līdzību. Vēsturisku filmu vispār nav. Arī šī nav vēsturiska filma. To es sapratu 2021.gada februārī pēc zienas perioda filmēšanas Vecpiebalgā. Uzminiet kāpēc! Ieraudzīt sirmā veča bārdā mājienunuz DZ svētku karogu- tas ir kas vairāk par pseidovēsturnieku bubināšanu - tā nebija, tā nebija! Es labprāt uzklausītu kādu liecinieku - kā tad bija. Ja vien viņam nav mazāk par 160 gadiem.....
Sūnu ciema domāšana latviešiem tik mīļa.
Jau kopš komentāros pieminētās "Baigās vasaras" mazbudžeta kinomēģinājumi lai paliek mājas video plauktā. Saukt tās par vēsturiskām ir tikpat aplami kā MakDonaldu saukt par restorānu.
Recenzija ir reti asprātīga.
AK, Mārtiņ, Mārtiņ, tas kas Kalējs, no kurienes tad Tev tās Latvijas vēstures zināšanas? Kultūras akadēmijā mums Latvijas senatni neapgaismoja un studiju laikā tu par visu latvisko vīpsnāji, neinteresējies. Vitolds uzrakstīja jauku līdzību. MakDonalds tev līdzīgiem jau skaitās restorans, es minēšu citu piemēru: Krievijas dzeravņā žiguļa īpašnieks jau skaitās oligarhs.
Lūdzu neskatieties tagadējās latviešu filmas! Es to nedaru kopš Haralda Ritenberga laikiem.
Es sen nebiju par vienu filmu dzirdējusi KRASI atšķirīgus viedokļus pat VIENU un to pašu!
Recenzija rēcīga. Noteikti piekrītu, ka varēja būt mazāk drūmi un īsāk. Varbūt, ka filma orientēta uz igauņu kino mīļiem? Es personīgi vienreiz noskatījos un pietiek. Jebkurā gadījumā pateikšu paldies filmas veidotājiem par Dziesmu svētku pirmsākumu atveidošanu.
Vai tas ir tas pats Māris Martinsons, ko visu laiku mēģina iesēdināt par viskautko? Draudzene vaicā.
Andris Bulis:
Mierīgi Pirms gulēt iešanas! Par ZEME, KAS DZIED Man BIJA profesionāls izaicinājums spēlēt Rihardu Kārli Tomsonu kurš dzīvoja pirms 150 gadiem … cilvēks kurš bija drosmīgāks par visu mūsdienu politisko eliti kopā… lepns latvietis … DROSMĪGS cilvēks ! Man ir GODS ka IR šī filma un es zinu cik tas viss bija grūti smagi un sarežģīti ! Dažiem kritiķiem un Kino Raksti (Aivai Barbelei ) traucē bārda …
Bārdā veciem cilvēkiem iebira maizīte bet neviens tad neaizrādīja jo bārda ir kā rudzu lauks … Es GRIBU lai mūsu bērni dzied ! Tumsā Gaismā Priekos Bēdās Lai skan valoda Lai mēs redzētu vairāk Kā zoda apakšu Vairāk kā savu klēpi Nelasītu drupačas Lai mēs spētu pacelt galvas … Jums tumsa par daudz? Kur mūsu gaisma tagad??? Latvijas himna sērīga … Ko mēs atstāsim vienlīdzīgu Dziedāšanas svētkiem un Latvijas Himnai ????? Mēs aizmirsīsim burtus kā padomju literatūru. Bet nāks nākamās paaudzes un DZIEDĀS … skaļi un pie sevis Kamēr būs pēdējais īsts Latvietis būs dziesma latviski
P.S. Kaut jūsu kritikai kāds sarakstītu notis Vija Kilbloka, noskaties! Nepatiks, zināsi kādēļ. BET ja patiks zināsi PAR KO!
Vija Kilbloka: Andri, es jau briestu iet skatīties drusku par ilgu, jo darbu kalni kavē. Tagad gribu redzēt vēl vairāk! No bērnības atceros vecākās paaudzes stāstus par ganu gaitām, kur ticis dziedāts no agra rīta līdz vēlam vakaram. Jāteic, ka mana pirmā izglītošana mūzikā arī bija vectanšu nebeidzamā dziedāšana - gan adot un tamborējot, gan pie plīts stāvot. “Pār Baikāla drūmajām stepēm” dziedāju jau 3 gadu vecumā, līgani pārejot un “Daiļo dārznieci” un “Es meitiņa kā rozīte”.
Guntis Rozenbergs: "Zeme, kas dzied" - cienījami!
Pirms "Spēlmaņu nakts" noskatījos režisora Māra Martinsona filmu par latviešu Dziesmu svētku un valstiskuma idejas sākotni. Filma ir LABA un VĒRTĪGA.
Biju te salasījies visādas kritikas un ne tos labākos vārdus, maigi sakot... Bet tie, manuprāt, nav godīgi. Filmu skatījos, līdzi juzdams, ar interesi un aizrautību. Un nebija ne garlaicīgi, nekā. Visas divas stundas. Un ja tā jutos pēc visiem lasītajiem izpaudumiem, tad tas liecina par filmas māksliniecisko spēcīgumu.
Filmai ir ļoti laba noskaņa un aura. Es līdzi pārcēlos uz 19. gadsimtu. Toreiz daudz bija tumsas un maz gaismas. Un arī filmā gaismas nav daudz, bet tā aust. Bet arī pustumsā notiekošais ir patiesi dzīvs. Īsts.
Filmā ir ļoti labs kadrs, labs inscenējums. Izcils operatora Jāņa Jurkovska veikums. Teju maģiska ir Composer Jēkabs Jančevskis filmai komponētā mūzika.
Un lielisks ir aktieru veikums: Andris Bulis Rīgas Latviešu biedrības Riharda Tomsona lomā ir varens un nepārspējams, Ainārs Ančevskis filigrāni spēlē arhitektu Jāni Baumani. Teicams ir Prīts Pius Jurģa Grietēna lomā. Arī jaunie aktieri priecē ar savu sniegumu - Marta Lovisa Jančevska Annas lomā un Kārlis Dzintars Zahovskis Edgara Baloža tēlā. Novērtēju, ka Annas mātes lomā ir izcilā operdziedātaja Marina Rebeka.
Man filma nebija ne par tumšu, ne par drūmu, tā bija tautas spēku un centienus apliecinoša. Kad jūs esat redzējuši vai dzirdējuši, ka senči latvieši daudz smaidīja, smējušies?! Mums tāds liktens bijis, ka priecāties nebija daudz laika. Nopietnība ir mūsu zīme. Bet tā ir arī pamatīgums. Tas nav nekāds nūģisms.
Nepamatoti ir pārmetumi par ugunsgrēka ainu - tā ir baisa un patiesa. Tāpat sieviešu klātbūtne un iesaiste ir tik stipra, cik stipra vien varēja būt 19.gs. lietu kārtošanā. Bet viņas vienalga ir kopā ar vīriem.
Fimā es ieraudzīju, sajutu un izjutu latvisko dzīvesziņu. Kad filmā skan "Dievs, svētī Latviju!" un būtībā ir filmas kulminācija, arī manī kas notrīs un emocionālais līdzpārdzīvojums ir uz augsta viļņa.
Dziesmu svētku koncertā skatītāju rindās redzam mūsu, 21. gs,. sabiedrības elites pārstāvjus, bet tas labi sasien kopā paaudzes un rada pārmantojamības iespaidu. Taču Streičs arī Rūdolfa mantojumā šo pieeju izmantojis. Masu skatos. Arī citi režisori.
Kādiem apnīk kāpņu un kāpšanas daudzie skati. Bet kāpnēm taču ir simboliska nozīme. Arī Seņkovs "Pūt, vējiņi!" taču nolika uz kāpnēm. Visa izrāde notika uz kāpnēm.
Filmas aizkadra teksts un nobeigums sniedz papildu vēstījumu, faktoloģisko materiālu par latviešu tautas Dziesmu svētku nozīmīgumu un vērienīgumu. Tā ir informācija, kas der cittautu skatītājiem, kas nedzied tik daudz kā latvieši, lai filmu pilnībā izprastu. Protams, varbūt sižets varēja būt vēl grodāks, kaisles pilnāka un dziļāka varēja būt mīlestības līnija. Bet labi, ka tā neaizēno grūto cīņu par svētku notikšanu.
Filma par Dziesmu svētkiem mums bija/ir vajadzīga. Paldies, ka tāda ir radīta! Filmas lēnums nav trūkums. Labas filmas mēdz būt lēnas. Un vēl kas - filmai vajag ļauties, tad tā paņems savā varā.
Dace Andžāne: Andri, paldies par Tavu lomu! Tavs Tomsons šajā filmā bija dzīvākais un cilvēcīgākais tēls. Bet filmas scenārijam ir ļoti daudz trūkumu. No visa safilmētā varēja uznākt ļoti laba filma, bet nesakārtots scenārijs un stieptas ainas. Reizēm autoriem pārlieku liela cieņa pret materiālu traucē atmest lieko, lai izceltu galveno tā, lai uztver skatītājs. Bet tiešām paldies Tev, ka ienesi starp pieminekļiem siltumu un dzīvību!
Jānis Jasjukevičs : Neliels rīta komentārs. Neesmu kritiķis, tik skatītājs parastais, kurš ir bijis uz filmas pirmizrādi, kurš visu dzīvi ir saistīts ar dziedāšanu, gan korī, gan folklorā. Par aktieru darbu nav ne mazākās kritikas, bet sajūta, ka režisors gan nekad nav dziedājis. Filmā galīgi neparādās zeme, kas dzied. Latvietis, kurš dziedājis vienmēr, gan darbā, gan svētkos. Teiksim, meitene, kuru atveidoja Jančevska, nevienā brīdī pat neiedziedas, ne maļot graudus, ne lieldienu šupolēs. Sajūta, ka pirms kora mūzikas vispār neviens nedziedāja. Es zinu, kā uzvedas cilvēks, kurš grib dziedāt, viņš tiešām dzied visur, pat dušā.
Arī filmas noslēgums apbēdināja. Bija sajūta, ka lielajiem vīriem dziedāšanas svētki bija vajadzīgi tikai tam, lai tiktu ārā no parādiem, lai nopelnītu naudu. Lai arī, varbūt tieši šeit bija sasaiste ar mūsdienām, kur dziesmusvētki dažiem ir reāls peļņas avots. Protams, ka filma ir jāredz, visas latviešu filmas ir jāiet un jāskatās. Un nevajag baidīties no kritikas.
Arita Grīnberga : Andri, šī ir viena no Tavām varenākajām lomām un Tu to iznesi godam. Kā īsts latvietis. Paldies!
Marcis Fridbergs: Ļoti laba filma! Divas dienas nepameta mani. Malači!
Nav saistītu notikumu
Nav piesaistītu vietu
Nav piesaistītas personas