Vienmēr ir cerība par labāku nākotni, kurai korekcijas izdara tagadne. 2022.gads iedragāja daudzas ilūzijas ar karu, kas sākās 24.februārī. Vai varbūt pārtrauktu pamieru, kas uz brīdi aptur vēlmi karot. Par tādu iespējamību runāja jau vairākus mēnešus, un vienmēr par savu taisnību pārliecināti pašmāju un ārvalstu politikas pētnieki mierināja visus - tas nav iespējams, tas nenotiks, jo nav iespējams.

Karš pamodināja daudzus. Informācijas straumes gāzās no visurienes - TV, radio, mediji, aculiecinieku stāsti un, protams, visvairāk - internets un sociālie tīkli. Kā jau kādreiz rakstīju, tēze nr.1 - karš tikai pirmās dienās ir šausmas, pēc tam - tikai un vienīgi trula statistika. Dažādu līmeņu apskatnieki, analītiķi un visuzinoši dīvana eksperti veidoja savu info karu visos iespējamos veidos. Apstiprinājās otra tēze - karā pirmā krīt patiesība.

Mazliet attopoties no pirmā šoka, neviļus rodas vēlēšanās - saprast, kāpēc tas tā notiek, kur ir meklējamas saknes šim neprātam 21.gadsimtā. Cik ilgi var dzīvot ar kodolkara draudu apziņu?

Pētot agresijas vēsturi, var droši apgalvot - neviens karš vēsturē starp valstīm nav sācies kādai kaimiņtauta pēkšņi atskārstot, ka gribas ar tiem karot. Jebkurš karš vēsturē ir bijis valdnieku, valdītāju, politiķu ambīciju radīts. Un nekā savādāk. Mūsdienās nekas nav mainījies.