Pirmā Jelgavā (un visā Latvijā) 1802. gadā tika uzbūvētā teātra ēka Staļplača laukumā (rajonā starp tagadējo Kultūras namu un upi, pretī pilij) ar 1200-1500 vietām (>1000 sēdvietām). Tajā, caurbraucot uz Rīgu, Rēveli, Pēterburgu nereti uzstājās jau tajā laikā pasaulsaveni operas u.c. jomu mākslinieki.

***

Jelgavā bija izglītota publika. 

1642.-1682.g.hercogs blakus latīņu skolām atvēra sešas rakstu un rēķinu skolas namnieku un zemnieku bērniem. Jelgavā darbojās vācu teātris, itāliešu opera, franču kapella. Iedzīvotāju skaits pilsētā pārsniedza 8-9 tūkstošus. Lieli nopelni latviešu literārās valodas izkopšanā valodniekam Jurim Mancelim, kurš šajā laikā pilsētā publicēja garīgus un laicīgus rakstus.

Jelgavā bija grāmatu spiestuve.

Pirmās grāmatas Jelgavā tika iespiestas 17.gadsimta otrajā pusē, kad Kurzemē darbojās vairākas papīrdzirnavas un hercogu galma vajadzībām tika iekārtota  arī pirmā grāmatspiestuve, kuru vadīja Mihaels Karnals. Vēlāk grāmatas iespieda Georgs Radeckis, Johans Kesters, Kristiāns Lītke, Jakobs Frīdrihs Hincs un Johans Frīdrihs Hartknohs. Vēl vēlāk - Stefenhāgenu dzimta.

1685.gadā iznāca arī pirmā plašākā latviešu valodas gramatika – Heinriha Ādolfija grāmata ‘’Pirmais mēģinājums sniegt īsu ievadījumu latviešu valodā’’.

Jelgavas (paralēli Mītavai) vārds drukātā veidā pirmo reizi parādās 1793.gadā – J.F.Stefenhāgens ”Jauna un veca latviešu laika grāmata uz to 1794.gadu.”

1795.gadā Krievijas impērijas varas iestādes veica savas jaunpievienotās guberņas galvaspilsētas iedzīvotāju skaitīšanu, tās saskaitīja 10048 pilsētniekus. Jāņem vērā iedzīvotāju skaitīšanas īpatnība – uzskaitīti tika tikai tie , kas piederēja tā sauktajai namnieku kārtai, proti, ti, kuriem bija nekustamais īpašums vai cita ievērojama manta. Pilsētā kā mēs tagad teiktu, bez deklarētas dzīvesvietas dzīvoja vairāki tūkstoši kalpu ar savām ģimenēm.

***

1914. gada 16. martā Jelgavā, salā starp Lielupi un Driksu, notika pirmais kinoseanss īpaši celtā ēkā “Pils teātris” ar vairāk nekā 1000 sēdvietām (salīdzinājumam – Latvijas Nacionālajā teātrī šobrīd ir ~850 skatītāju vietas, Rīgas Latviešu Biedrības namā- ~1000 vietas).

Līdz Pirmajam pasaules karam ēkas ārējā apdare gan vēl nebija līdz galam pabeigta, taču visus kara gadus namu izmantoja gan vācu, gan krievu garnizonu kareivji cīņas spara uzmundrināšanai. Pēc kara, 1926. gadā, ēku ieguva Lāčplēša ordeņa kavalieris Ernests Alksnis, un kino izrādīšana turpinājās. 20. gadsimta 20. – 30. gados Jelgavā darbojās pieci kinoteātri.

Jelgavas teātru un koncertu zālēs bieži uzstājās slaveni Eiropas mākslinieki. Pilsētā avīzes izdeva vācu, krievu un latviešu valodā, tāpat kinohroniku teksti bija sarindoti visās trīs valodās.

***

Kurzemes hercogu galvaspilsēta Mītava, ko latvieši sauca par Jelgavu, bija cariskās Krievijas Kurzemes guberņas centrs, un kultūras, kā arī infrastruktūras ziņā neapšaubāmi viena no nozīmīgām Eiropas pilsētām. Jelgavā bija labi sakārtota transporta sistēma gan pa lielceļiem, gan pa upi. Pilsētas dzelzceļa stacijā piestāja vilciens, kas devās tālāk uz Rietumeiropas pilsētām.

20. gadsimta pirmajos gadu desmitos no nepilniem 46 tūkstošiem iedzīvotāju jau vismaz 46 procenti bija latvieši, 20 procenti – vācieši un nepilni 17 procenti ‒ ebreji. Pilsēta kļuva aizvien latviskāka, taču tolaik izglītoto latviešu ģimenēs pat mājās latviski runāja tikai retais ‒ latvieši centās sūtīt bērnus uz vācu skolām, jo tika uzskatīts, ka tikai vācu valoda paver ceļu drošai karjerai. Pat izglītotie latvieši ne vienmēr spēja aizstāvēt savas tiesības – piemēram, pilsētas domē no 54 domniekiem tikai 14 sevi varēja saukt par latviešiem.

1900. gadā pilsētā sāka izdot pirmo sievietēm adresēto žurnālu latviešu valodā “Modes Vēstnesis”. Jelgavas turīgās dāmas savus tērpus pasūtīja pēc Parīzes modes namu paraugiem. Turīgie un izglītotie pilsētnieki varēja sūtīt savus bērnus studēt uz lielo Eiropas pilsētu universitātēm – uz Berlīni, Parīzi, Prāgu, Pēterburgu un Maskavu. Leģendas vēsta, ka tieši Jelgavā parādījies Baltijā pirmais automobilis.

20. gadsimta sākumā Jelgavā bija 59 ielas ar 2000 dzīvojamām ēkām un plaši apdzīvoti ārpilsētas vasarnīcu un lauku saimniecību rajoni. Gluži tāpat kā mūsdienās, par vairākiem pilsētas labiekārtojumiem varēja pateikties dižciltīgo un svarīgo viesu vizītēm. Lielākās ielas bija bruģētas kaltiem bruģakmeņiem, turklāt Jelgava bijusi pirmā pilsēta Latvijas teritorijā, kur izveidots centralizēts ūdensvads, un lielākie nami pievienoti pilsētas kanalizācijai. Kaut arī vairākumu dzīvokļu apgaismoja ar petrolejas lampām, ielās gaismu deva gāzes laternas. Svarīgas sabiedriskās ēkas pamazām tika pieslēgtas elektrības tīklam. Jelgavā darbojās telefona centrāles un tām kopumā bija abonenti gandrīz katrā ceturtajā namā. Veikalos varēja nopirkt vietējo dārzniecību izaudzētos tomātus, kurus sauca par paradīzes āboliem, un olaugus, kā tolaik sauca baklažānus.

Fragmenti no Dace Jance u.c.