Pasaules latviešu juristu kongress Rīgā

Pazīstamais zviedru advokāts Leifs Silberskis ir rakstījis ievadu igauņu jaunās paaudzes publicista Kinga grāmatai par cilvēka tiesībām, kas iznākusi Stokholmā. Silberskis uzsver, ka ir divas lietas, kas cilvēku pavada no šūpuļa līdz kapam, tās ir ekonomija un tiesības. Ja cilvēks nevar sagādāt sev uzturu, viņam jāiet bojā, un ja cilvēks ir bez tiesībām, viņš arī aiziet bojā. Tur, kur nav tiesību, valda t.s. "džungļu likums". Kā piemēru var minēt beztiesisko stāvokli, kādā nonāk iedzīvotāji revolūcijas un kara gadījumā, kad vecā iekārta ir nogāzta un jaunā vēl nav nodibināta. Notiek slepkavības, veikalu izlaupīšana, zādzības utt., arī polītiskā izrēķināšanās. Latviešu tautas dziļākā vēlēšanās ir, ka padomju tiesiskai iekārtai Latvijā ir jāizbeidzas un ka jāizbeidzas ir tiem varas orgāniem, kas šo padomju iekārtu aizstāv. Vēl mēs esam tālu no mērķa, tā pēc bija svarīgi sapulcināt latviešu juristus uz kongresu Rīgā, kas notika no 8.--13.oktobrim Mazās un Lielās ģildes (Filharmonijas) telpās. Kongresu rīkoja Latvijas Juristu biedrība kopā ar ārzemju Juristu asociāciju (Latvian Bar Association), kuras sēdeklis ir Ņujorkā.

Kongress bija priekšzīmīgi organizēts un to vadīja abu biedrību priekšnieki Aivars Borovkovs un Jānis Kancāns no
Ņujorkas. Aizkadrā roku uz pulsa turēja orgrupas vadītāja Aivara Borovkova  komandas biedrs LJB atbildīgais sekrtārs Ģirts Lejiņš. Kongresā piedalījās latviešu juristi, kas šodien Latvijā darbojas kā tiesneši, prokurori un advokāti, tāpat Latvijas Universitātes juridiskās fakultātes mācības spēki, kā arī juristi — Augstākās Padomes deputāti. Atvadoties Jānis Kancāns teica Aivaram - zini, man joprojām liekas, ka Tavs īkšķis, mani bīdot, ir joprojām man starp ribām.

No citām zemēm lielākā grupa bija no ASV, kur lielākā daļa no viņiem strādā par advokātiem. Viņu aktīvitātei ar Jāni Kancānu priekšgalā var pateikties, ka kongresu izdevās tik labi noorganizēt. Bija arī juristi no Kanādas, Austrālijas un Zviedrijas. Izņemot šo rindu rakstītāju, tie visi ir studējuši jurisprudenci ārzemju universitātēs, kur tiesību sistēmas ir dažādas un tie nepazīst tās tiesības, kā das bija neatkarīgajā Latvija. Tāds pats stāvoklis ir ar juristu paaudzi (apm. 30 -60 g.), kas savu izglītību ieguvuši padomju universitātēs un patlaban strādā maģistrātūrā un advokatūrā. 

Prof.Dr.Ditrihs Loebers kopā ar doc.Romānu Apsīti bija sagatavojuši publikāciju par LU tiesību zinātņu nodaļas absolventiem (1920-1944). Tādu bija ap 1100, no kuriem, pēc Latvijas Juristu biedrības ziņām, dzīvi vēl šodien ap 40 (kopā Latvija un trimda). Kongresa zinātnisko sadaļu nodrošināja bez pieminētājiem juristiem Tālavs Jundzis un Valdis Birkavs.

Latviešu juristi ir ārkārtīgi cietuši zem padomju režīma. Nevienam no latviešu juristiem, kas pēc kara palika Latvijā (arī pēc Sibirijas ganām), padomju vara nedeva iespēju strādāt juridisku darbu. Tā tas nebija ar ārstiem, inženieriem, agronomiem u.c.

Par ko tad kongresā juristi runāja? 

Uz to var atbildēt, ka dominēja trīs galvenie temati:

1. Latvijas ceļš uz tiesisku valsti;
2. Tiesības un tautsaimniecība Latvijā (tirgus ekonomija);
3. Privatizācija un nekustamu īpašumu atgūšana.

Pēdējā kongresa dienā pieņēma vairākas rezolūcijas, kuras izstrādāja sekciju nodarbībās un kuras nodos Augstākajai
Padomei attiecīgajām komisijām likumprojektu izstrādāšanai.

Kā kļūt pie neatkarīgas Latvijas? Nav cita ceļa, ka ir jāatjauno Latvijas 1922.gada Satversme, kas nekad nav atcelta
un joprojām ir spēkā, t.i. tā ir suspendēta, padomju karaspēkam okupējot Latviju 1940.gadā. Nekritizēsim šodien šo
Satversmi, kā to darīja daži kongresa dalībnieki. Velti tajā meklēt kādus lielākus trūkumus, un tā darbojās labi.
Mums pēc iespējas ir ātri jātiek pie jaunas Saeimas, un to nevar izdarīt, ja netiek atjaunota Satversme.

Tās 2. un 5. nodaļa nosaka, kā Saeima tiek vēlēta un kā tā darbojas.

Deklarācijā, ko pieņēma 4.maijā ir pretrunas: Kā var nolemt, ka darbojās 6.pants par Saeimu, ja satversme tiek apturēta tās visumā "līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai" (citāts no deklarācijas). Kas tā būs par jaunu redakciju? Vai dibināsim pavisam jaunu Latviju ar jaunu iekārtu? Iznāk, ka mums būs divas Latvijas: viena, ko joprojām de jure (ar mūsu satversmi pamatā) atzīst valstis, ar ko Latvijai ir un bija diplomātiski sakari, un otra Latvija, ko grib konstruēt Augstākā Padome.

Tagad nāk kardinālais jautājums par to, kam būs tiesības vēlēt Saeimu, un te nu ir jātiek pie likuma par Latvijas pilsonību. Šī likuma noteikumi būs ļoti svarīgi pie privatizācijas, nekustāmu mantu atgūšanas un jautājumiem, kas saistīti ar akciju sabiedrību, banku, firmu v.c. dibināšanu. Tāpat kā citās mazās pasaules valstīs nevarēsim arī Latvijā piešķirt zemi privātīpašumā un mūža lietošanā tiem, kas nav Latvijas pilsoņi, šai ziņā ir jāpiekrīt juristam Jurim Bojāram, kas ir Augstākās Padomes pilsonības likuma izstrādāšanas komisijas priekšsēdis. Bez pilsonības likuma pieņemšan nespēsim izstrādāt un ieņemt daudz neatliekamus polītiskā un saimnieciska rakstura likumus.

Vecais 1919.g. likums par pavalstniecību vairs neder. Tas ir par agrākās Krievijas (cara laika) pavalstniekiem, un tas ir tas pats "nulles' variants", kas latviešu tautai ir pilnīgi nepieņemams. Tikko būs gatavs likums par pilsonbu, būs iespējams izsludināt Saeimas vlēšanas.

Bet vispirms Augstākajai Padomei tad jāgroza 1990.g. 4.maija Deklarācija un pilnīgi jāatjauno apturētā Lavijas 1922.g. Satversme. Nevar vēlēt Saeimu, ja nav spēkā satversme, uz kuras šī Saeima balstās. Šo uzskatu, kuru pamatoju savā referātā, atbalstīja Dr. prof.Loebers un arī vairāki tiesu un prokuratūras darbinieki, izsakot savas domas no runātāju tribīnes. Izrādījās, ka esmu vecākais no visiem kongresa dalībniekiem, jo zinātnisko grādu ieguvu 1931./32.mācības gadā.

Kongresa vadība bija sarīkojusi Rīgas pils Latvijas vēstures mūzeja telpās piemiņas izstādi "Latvijas juristi laikmetu griežos". Uz kongresu bija ieradusies no Briseles civiltiesību profesora Vasīlija Sinaiska meita (kas pati ir LU juridiskās fakultātes beidzēja), lai pieminētu tēva darbu neatkarības laikā. Piemiņas vārdus teica arī Kristīne Čakste. No savas puses pieminēju ilggadīgo fakultātes dekānu prof. Kārli Dišleru. Kongresa dalībnieki devās gājienā uz Brīvības piemnekli, lai noliktu ziedus.

Kongresā piedalīties bija aicināta Zviedrijas tieslietu ministre Laila Freivalde, viņa bija apsolījusi referātu "Latvijas ceļš uz tiesisku valsti". Diemžēl, referāts nenotika, jo viņa ieradās gaužām vēlu. Kad viņa ieradās kogresā, paspēja to apsveikt 15 minūtes pirms kongresa slēgšanas. Viņas ierašanās un robežas šķērsošana ir atsevišķa stāsta vērta.

Jāpiemin, ka katru dienu delegāti strādāja, diskutēja dažādās sekcijās. Bija organizēts, ka ikvienam delegātam bija talons, lai varētu saņemt pusdienas kādā no nedaudzajamiem Vecrīgas restorāniem, bet no rītiem 8.oo bija organizēta iespēja peldēt Ķīpsalas baseinā. Savukārt, katru vakaru Mazajā ģildē no pirmdienas līdz piektdienai darbojās Saieta nams - ar klātiem galdiem, orķestri undejām līdz 2.3.naktī. Un galvenais, nebeidzamas sarunas un tikšanās prieks.

Kongress sestdienā ar nobeiguma sesiju Lielajā ģildē, kur uz skatuves darbojās Valdis Birkavs un Jānis Kancāns, bet Aivars Borovkovs nemitīgi ar saviem palīgiem juristiem sūtīja uz skatuvi "draudīgas zīmītes", lai abi neaizrunājas un iekļaujas viņiem atvēlētajā laikā. Jāatzimē, ka Kongresa nobeiguma fanfārās iepūta Pūtēju orķestris "Rīga" ar savu vadītāju Gunāru Ordelovski, ar kuru kādā no brīvbrīžiem bija aizskrējis sarunāt šo iznācienu Aivars Borovkovs un kuram, kā pēc tam stāstīja, tā esot bijusi pēdējā uzstāšanās publikā. 

Kongress beidzās ar vērienīgu balli Rundāles pilī, uz kurieni balles viesus aizvizināja autobusos. To organzēja LJB Bauskas nodaļas vadītāja, enerģiskā tiesnese Aija Leitāne, piepalīdzot Ģirtam Lejiņam un Raimondam Bluķim. Bija jāapskata glīti renovētās telpas, pie kam sevišķi jāpiemin Zelta zāle un Baltā zāle. Pēdējā notika kamerorķestra koncerts. Tur vēlāk, pēc stiprināšanās pie bagātīgi klātiem galdiem, viesi varēja izlocīt kājas. Pusnaktī atskanēja taures signāls, paziņjot, ka balle beigusies, un viesi devās atpaka| uz Rīgu. Jāatzīmē, ka šī bija pirmā šāda vērienīgā balle Rundālē, kur vairākās zālēs bija dažādas virtuves. Beigās skanēja Oda priekam. Te nu gan bija viens smieklīgs kuriozs. Pēc ieceres bija paredzēts, beidzoties mūzikai, iestumt zālē ratus ar šampanieša glāzēm. Pieaicinātiem oficiantiem bija jāpaspēj atvērt pudeles un piepildīt vairākus simtus glāžu. Pudeļu korķēšana notika ātri un profesionāli, tikai ... neviens nebija iedomājies, ka mazajai telpai Baltās zāles galā ir tik fantastiska akustika. Korķu paukšķi skanēja kā pamatīgs svētku salūtā. Diriģents, orķestris un arī viesi - baudīja šo izrādi vēderus turēdami no smiekliem. Diriģents, nedaudz atguvies no smiekliem, spēja tikai pateikt, ka vēl nekad šo gabalu nav izpildījis tādas apšaudes apstākļos.

Pauls Pētersons

Kongresa vadība: Aivars Borovkovs un Jānis (Džons Kancāns).
*****