1974.gadā izcilais krievu režisors Vasīlijs Šukšins sāka darbu pie savas izcilās filmas "Sarkanais irbenājs" - kinodarbs, kurš savā patiesumā un skaudrumā droši vien ir attiecināms padomju kinematogrāfa sociālistiskā reālisma augstākajām virsotnēm. 

Šeit stāsts par zagli-recidīvistu, kurš mēģina atgriezties normālā dzīvē. Mātes loma tika atvēlēta PSRS Tautas skatuves māksliniecei Verai Mareckai, taču pēdējā brīdī no šīs ieceres nācās atteikties aktrises smagās slimības dēļ.

Filmas režisors, pētot filmēšanas vietu, jau bija iepazinies ar nelielās sādžas iedzīvotējiem un zināja teikt, ka vienā no 10 sādžas mājām mīt večiņa, kuras dzīves stāsts atbilst filmas iecerei. Pēc iepazīšanās un nelielas sarunas ar Jefīmiju, Šukšins saprata - tā ir īsta Dieva dāvana! Neviena aktrise nespētu ko tādu izstāstīt. Tika nolemts Jefīmijas stāstu aktrisei Ludmilai Fedosejevai-Šukšinai filmēt ar slēptu kameru. Tā arī notika - dokumentālais stāsts par 4 karā kritušiem dēliem, par jaunāko, kurš, sapinies ar šaubīgiem tipiem, pazudis bez pēdām pirms 18 gadiem ir filmā ietverts.....

Laikā, kad sāk zaudēt robežas kurinātajā nepatikā un pat naidā pret krieviem, šī filma parāda krievu cilvēka dvēseli. Tai skaitā, ka šī tauta ir arī cietusi no padomju režīma. Diemžēl, dažādu apstākļu sakritības dēļ tiek jaukts homo sovjeticus ar patiesu krievu. Latviešu skatītājam Krievijas cilvēkus tā pamatīgi ir izdevies parādīt Alvim Hermanim savos "Šukšina stāstos".