Ap 1580. gadu pirmie eiropieši sasniedza salu. Visdrīzāk tie bija britu piedzīvojumu meklētāji (nav precīza datējuma). 

Kad salu sasniedza eiropieši, tajā dzīvoja salu karībi. Indiāņi salu sauca līdzīgi tās tagadējam nosaukumam. No šī vārda dažādās eiropiešu valodās ir cēlies vārds "tabaka". Pirmie eiropieši, kas salā ieradās uz dzīvi, bija holandieši, kas izveidoja īslaicīgu apmetni pie mūsdienu Plimutas.

1608. gadā karalis Džeimss I pasludina salu par Anglijai piederošu. 

17. — 19. gadsimtā sala mainīja īpašniekus vismaz 22 reizes. Tā piederēja Francijas karalistei, Kurzemei, Nīderlandei un Lielbritānijai.

1639—1693 sala piederēja Kurzemes hercogistei (sala tika pārdēvēta par "Jaunkurzemi" )

Brīžiem kontroli pār salu ieguva arī pirāti.

Pirmā Kurzemes hercogistes ekspedīcija uz Tobago bija neveiksmīga: visi 212 cilvēki gāja bojā,

1642. gadā hercogs Jēkabs sūtīja Otro ekspedīciju kopā ar holandiešiem,

1654. gadā ar 80 kolonistiem notika trešā, lielākā, notika , kuri sāka celt Jēkaba fortu un ierīkoja plantācijas.

Hercoga Jēkaba gūsta dēļ Otrā Ziemeļu kara laikā no 1659. gada novembra līdz 1667. gadam Tobago nonāca holandiešu rokās, tad kurzemnieki atguva salu.

1679. gadā Kurzemes hercogs sūtīja jaunu ekspedīciju — nostiprināt varu Tobago salā. Uzskata, ka Daniels Defo izmantojis Tobāgo salu kā paraugu iedomātajai vientuļajai salai netālu no Orinoko grīvas, kurā viņa grāmatas varonis Robinsons Krūzo pavadījis gandrīz 28 gadus no 1659. līdz 1686. gadam.

1814. gadā saskaņā ar Parīzes miera līgumu sala kļuva par daļu no Britu impērijas. Tobāgo bija bagāta cukura ieguves kolonija, taču salas ekonomika sabruka līdz ar verdzības atcelšanu. 

1962. gadā Trinidāde un Tobāgo kļuva par neatkarīgu Britu Sadraudzības valsti, 

1976. gadā kļuva par republiku. 

1963. gadā Tobāgo skāra viesuļvētra "Flora". Šīs dabas katastrofas rezultātā tika iznīcinātas banānu, kakao un kokospalmu plantācijas, sagraujot salas ekonomiku. Lielā mērā tika iznīcināts salas tropiskais mežs. Pēc viesuļvētras salinieki pievērsās tūrisma industrijas attīstīšanai. 

2004. gadā salai diezgan ievērojamus postījumus nodarīja viesuļvētra "Ivans".

***

Par Tobago nonākšanu Kurzemes hercoga rokās ir dažādas versijas. Populārākās vēsta, ka Jēkabs to no Anglijas dabūjis kā parāda atmaksu, cits, ka nopircis. Lai nu kā, gudrais un tālredzīgais hercogs saprata, ka tā ir vērtīga lieta – sava kolonija ārpus mazās valstiņas robežām. Tādēļ uz turieni Liepājā un Ventspilī ražotos kuģos tika vesti mūsu pirmsteči. Kopumā to skaits varētu sasniegt vairāk nekā tūkstoti. To laiku zemniekam, kurš bija pildījis klaušas vācu muižniekam un aris zemi Zemgales tīrumos, noteikti bija liels izbrīns, izkāpjot šajā Karību reģiona salā, kur priežu vietā aug palmas...

Jāņu ugunskurs un bruņurupuči

Piebilstams, ka līdz ar aizceļošanu uz eksotisko salu latvju zemnieki kļuva ievērojami brīvāki – katram tika iedalīts pa zemes gabaliņam, ko vajadzēja apstrādāt, turklāt ne vieniem, bet kopā ar melnādainajiem Āfrikas iedzīvotājiem, kas kā vergi tika ievesti Amerikā. Protams, vietējais pārvaldnieks bija noteicējs pār ieceļotājiem, taču tik un tā pārmaiņas atšķirībā no zemnieka iepriekšējās pelēkās dzīves ienesa jaunas vēsmas gan latvieša ikdienā, gan viņa vispārējos uzskatos par dzīvi.

Senajiem kurzemniekiem noteikti savdabīgi bija plūkt jāņuzāles, jo izrādījies, ka ne viss svešajā zemē augošais ir cilvēkam draudzīgas, tādēļ pēc tam nācies pamatīgi rokas berzt, ja ne vēl kādās ļaunākās sekās iedzīvoties. Taču Jāņi Tobago esot skaisti. Vietējie ļaudis sajūsmā lēkuši pār ugunskuru, savukārt latvieši Jāņu naktī skatījušies, kā bruņrupuči olas dēj...

Vēstures avoti vēsta, ka vēl 1693.gadā uz salas bija kurzemnieku kolonija, kas ar laiku izira, latviešiem pārceļojot uz apkārtējām salām un, iespējams, Venecuēlu. Trinidadā un Tobago joprojām sastopami tādi vietvārdi kā «Lielā Kurzemes upe», «Kurzemes līcis» un «Kuršu līcis», bet starp iedzīvotājiem vēl sastopami tādi latviski vārdi kā Līvs, Kūrs, Mālers, Libauers, Lets un citi.

Ž.Bundurs «Senās latvju kolonijas Gambija un Tobago»