Kalendāra nemieri Rīgā bija Rīgas pilsētnieku sacelšanās 1584.-1589. gados pret pilsētas rāti un Žečpospoļitas karaļa varu.

Priekšvēsture.

Vācu, vēlāk Livonijas ordenis, pēc Baltijas valstu cilšu kristīšanas un pakļaušanas vairāk kā 300 gadus bija sekmīgi nosargājis Livonijas (tagadējās Igaunijas un Latvijas) teritorijas pret apvienotajiem mongoļu - krievu uzbrukumiem, taču vienlaikus feodāļu savstarpējās ķildas to  bija novājinājušas. Vienlaikus, Maskavijā nostiprinājās krievu vara, saglabājot mongoļu laikā ieviesto centralizāciju. 

Uzbrukumi no Maskavijas puses Livonijai kļuva arvien intensīvāki

1557. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs Livonijas konfederācijas vārdā noslēdza Pasvales līgumuar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par mieru un savstarpēju palīdzību pret Krieviju.

1560. gadā, Livonijas karā, Krievijas cara Ivana IV karaspēks sakāva ordeņa spēkus Ērģemes kaujā. Sakautais ordenis noslēdza Viļņas ūniju (padošanās paktu) ar Sigismundu II Augustu.

1561. gada 28. novembrī, pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas ar Sigismundu II Augustu, Livonijas konfederācija tika iekļauta Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā, saglabājot neatkarīgas hercogistes Zemgales- Kurzemes hercogistes statusu, bet krievu visvairāk apdraudēto Latgali nododot tiešā Polijas karaļa pārvaldībā. 

1566. gadā šo vienošanos pastiprināja Grodņas ūnija. Uz ziemeļiem no Daugavas tika izveidota Pārdaugavas Livonijas hercogiste tiešā Lietuvas pārvaldībā, bet tās dienviddaļā tika izveidota autonoma Lietuvas vasaļvalsts Kurzemes un Zemgales hercogiste, par kuras pirmo valdnieku kļuva pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers. Igaunijas ziemeļos izveidojās Zviedru Igaunija, bet Sāmsala pārgāja Dānijas pakļautībā.

Par "kalendāra nemieru" formālo iemeslu kalpoja karaļa Stefana Batorija rīkojums pāriet uz t.s. Gregora kalendāru. Pilsētnieki tajā saskatīja jaunus ierobežojumus, un pretestība šai kalendāra reformai izvērtās par īstiem nemieriem, kas reāli izpaudās kā cīņa starp Rīgas patriciešiem (kurus pārstāvēja Rīgas rāte) un ģildēm (kas pārstāvēja namniekus) par varu Rīgā, kā arī kārtējais katoļu vajāšanu vilnis.

1581. gada 14. janvārī tika parakstīts Drohičinas līgums starp Rīgas brīvpilsētu un Polijas-Lietuvas kopvalsti, kas Rīgas pilsoņiem saglabāja atsevišķas privilēģijas, vēlāk nodēvētas par "Stefana privilēģiju kopumu".

1582. gadā ar karaļa pavēli katoliskajā Polijas-Lietuvas kopvalstī ieviesa Romas pāvesta Gregora apstiprināto jauno kalendāru, saskaņā ar kuru 1582. gada ceturtdienai, 4. oktobrim, sekoja piektdiena, 15. oktobris. Katoļu valstīs jauno kalendāru pakāpeniski ieviesa pāris gadu laikā, taču protestantu (Anglija, Zviedrija, Prūsijas hercogiste, Kurzemes un Zemgales hercogiste u.c.) un ortodoksās kristietības valstis (Krievijas cariste) turpināja lietot veco kalendāru. Jauno kalendāru ieviesa arī kontrreformācijas pārņemtajā Livonijas Pārdaugavas hercogistē, taču Rīgas pilsēta atsacījās to ievērot.

1584. gadā karalis atkārtoja rīkojumu tieši Rīgai, nepaklausības gadījumā draudot uzlikt sodu 10 000 dukātu.

1584. gada rudenī Rīgas rāte un luterāņu garīdzniecība ar virsmācītāju Neineru vadībā nolēma piekāpties un svinēt Ziemassvētkuspēc jaunā kalendāra, kas izsauca sašutumu namniekos. Ziemassvētku dienā, kad luterāņu baznīcas bija tukšas, jo iedzīvotāji neatzina šo datumu, dievkalpojuma laikā Sv. Jēkaba baznīcā ielauzās pūlis, piekaujot mācītājus, izdauzot logus un iznīcinot visu, kas kādi varēja būt saistīts ar katolicisko kultu: svētbildes, altārus un karogus sameta kaudzē un Kubes kalnā sadedzināja, bet kas nedega, iemeta Daugavā (vandalisms skāra visas Rīgas katoļu baznīcas). Domskolas rektors Melers rātes sēdē savos izteikumos apvainoja karali, par ko burggrāfs un landfogts Nikolajs Eke (Ecke) viņu bija spiests apcietināt, taču visai drīz satrakotais namnieku pūlis arestēto atbrīvoja, izdemolēja un izlaupīja Ekes, Neinera un rātes sindika Velinga namus. Pēc tam pūlis iebruka valsts varai lojālo rātskungu namos, demolējot un sitot, bet divus rātskungus nogalināja. 

Nemieri pieņēmās plašumā, kad par neformāliem līderiem izvirzījās advokāts Mārtiņš Gīze un vīndaris Hanss Brinkens: nemiernieki noslēdza pilsētas vārtus, sagrāba pilsētas kasi. Ielas kontrolēja bruņotas namnieku patruļas, nepieļaujot patriciāta atbalstītājiem pulcēties, bet pūlis klīda, demolējot un izlaupot karaļa piekritēju namus, katoļu baznīcas.

Rīgas namnieki uz brīdi ieguva pilnīgu varu pār pilsētu. Iebiedētā rāte ar namniekiem noslēdza izlīgumu, kurā piekāpās reliģijas jautājumos, atcēla jaunā kalendāra ieviešanu, ierobežoja rātes tiesības, pielaižot arī ģildes pie pilsētas pārvaldes. Nemieri ar to vēl nebija norimuši, taču mainīja savu raksturu, pilsoņu aprindu grupējumiem uzsākot savstarpējās cīņas par varu pilsētā, cīņa par ietekmi starp Lielo ģildi un Mazo ģildi u.tml.

Pie Ādažiem (Bukultu pils) ieradās karaļa karaspēks Jirgena Fārensbaha vadībā, kas pārcēlās pāri Daugavai uz Spilvi, kur sāka būvēt nocietinājumus. Mārtiņš Gīze devās uz Stokholmu lūgt Zviedrijas karaļa aizbildniecību pār Rīgu, taču saņēma atteikumu.

1586. gada 9. decembrī Stefans Batorijs mira, un namnieki starpvaras periodu izmantoja, pilnībā atņemot katoļiem to īpašumus un dzīvus palikušos izraidot no pilsētas, kā arī mēģināja pāriet uzbrukumā un ieņemt nocietinājumus Spilvē.

1589. gadā ieradās jaunā karaļa Sigismunda III sūtniecība, kas apmierināja vairākas namnieku prasības, taču rīdziniekiem nācās apcietināt Gīzi un Brinkenu, kurus pēc spīdzināšanas kā dumpiniekus 1589. gada 2. augustā sodīja ar nāvi.

1589. gada 26. augustā noslēdza t.s. Severīna dienas izlīgumu, ar kuru atjaunoja agrāko rātes varu, tomēr atstājot ģildēm dažas tiesības pilsētas pašpārvaldē.

Rīgas pilsēta izcīnīja tiesības palikt pie Jūlija kalendāra un šo tradīciju vēlāk, 18. gadsimtā nostiprināja iebrukušās Krievijas okupācija. Tā rezultātā rīdzinieki bija vieni no pēdējiem Eiropā, kuri 1919. gadā beidzot pārgāja uz Gregora kalendāra lietošanu.