Daugavgrīvas draudzes novads izveidojās uz bijušā Daugavgrīvas klostera īpašumiem, kuriem 1226. gadā noteica šādas robežas:

• Daugavas labajā krastā robeža gāja no Dūņupes ietekas Daugavā līdz Ķīšezeram,
• pa tā ziemeļu krastu līdz Langas upes iztekai un gar to līdz pat Gaujas ietekai jūrā.
• ziemeļu robežu veidoja Baltijas jūras krasts no Gaujas ietekas līdz Daugavas ietekai jūrā, vēlāk līdz Lielupes ietekai jūrā.
• Daugavas kreisajā krastā klosterim piešķīra zemes tagadējās Bolderājas teritorijā, kas agrāk bija piederējušas kuršiem un zemgaļiem. Robeža aptuveni gāja no Zobenbrāļu grāvja ietekas Daugavā līdz Zemgales ceļa sākumam, tālāk līdz Buļļupei un pa to līdz Lielupes tā laika ietekai jūrā. 

Klosteris tika nopostīts Rīgas pilsētas un cisteriešu savstarpējās cīņās.

1305. gadā cistercieši izpostīto Daugavgrīvas klosteri un tā novadu pārdeva Livonijas ordenim, kas tā vietā uzcēla Daugavgrīvas pili (Alt-Dünamünde) un nodibināja Daugavgrīvas komtureju.

16. gadsimta beigās Daugavas ieteka mainīja gultni un karadarbībā sagrautā nocietinājumu vietā Zviedru Vidzemes valdība 17. gadsimtā uzbūvēja cietoksni ar sešiem bastioniem un diviem vārtiem.

1640. gadā uz Mangaļmuižas zemes uzcēla Daugavgrīvas Veco baznīcu tagadējā Vecdaugavā, ko nopostīja Rīgas aplenkuma (1709—1710) laikā, kad Bolderājā un Mangaļsalā krievu karaspēks uzcēla skanstis, ar to pilnībā pārtraucot Daugavgrīvas cietokšņa apgādi. Pēc kara beigām 1725. gadā baznīca (saukta par Skanstes baznīcu) tika atjaunota.

No 1786. līdz 1788. gadam draudzes vajadzībām Vecmīlgrāvī tika uzcelta mūra Daugavgrīvas Baltā luterāņu baznīca, kas saglabājusies līdz mūsdienām.