1863. gadā pēc dažiem avotiem, atvērta pirmā tramvaja līnija Latvijas teritorijā. Tā bijusi zirgu tramvaja līnija Ikšķile—Baldone, jo Ikšķiles dzelzceļa stacija sākusi darbu 1863. gadā un neilgi pēc tam izbūvēts tramvajs satiksmei ar Baldones kūrortu.

Vairumā avotu minēts, ka no 1863. līdz 1915. gadam starp Baldoni un Ikšķili kursējis diližanss, bet tramvaja satiksmei izmantota šaursliežu dzelzceļa līnija, kuru (kopā ar pārceltuvi pār Daugavu) 1916. gadā kara vajadzībām uzbūvējusi vācu armija. Zirgu tramvajs (saukts par "trulīti") kursējis, sākot no 1920. gada. 1941. gadā pēc vācu okupācijas sliedes nojauktas.

1882. gada 23. augustā Rīgā tika atklāts pirmais zirgu vilces tramvajs Latvijas teritorijā, tas pastāvēja līdz 1909.g.

1899. gada 18. septembrī Liepājā atklāja pirmo elektriskā tramvaja līniju Latvijā.

1901. gadā elektrisko tramvaju ieviesa Rīgā (Rīgas 700 gadu jubilejas gadā),

1901. gada 20. jūnijā plkst. 22 notika tā izmēģinājuma brauciens pa maršrutu Aleksandra vārti (mūsdienās Gaisa tilta rajons) — Aleksandra tilts (mūsdienās tilts pār kanālu pie Brīvības pieminekļa).

1912. gada 3. jūnijā atklāja elektriskā tramvaja līniju Ķemeri—Jaunķemeri.

1913. gadā tajā kursēja 5 tramvaja motorvagoni un 4 piekabināmie vagoni. Tā pastāvēja apmēram 3 gadus — 1915. gadā pirms Pirmā pasaules kara vagonus un iekārtas izveda uz Krieviju, Staraja Rusas pilsētu.

30. gadu sākumā pa vecajām sliedēm kursēja tramvajs ar gazolīna motoru, vēlāk ar dīzeļdzinēju. Līnija pastāvēja līdz 1933. gadam. Pēc Otrā pasaules kara tramvaja vietā atklāja autobusa maršrutu.

Daugavpilī pirmo 6 km garo tramvaja līniju, kas vedusi no depo līdz Daugavpils dzelzceļa stacijai, atklāja 1946. gada 5. novembrī.

Zirgu vilces tramvajs bija arī Tukumā kravu pārvadāšanai un Ventspilī pasažieru pārvadāšanai no Ventspils dzelzceļa stacijas līdz Bērnu sanatorijai Baltijas jūras krastā.

Tramvaju satiksme Rīgā Pamatraksts: Tramvaju satiksme Rīgā

1882. gada 23. augustā tika atklātas pirmās zirgu tramvaja līnijas, kuras apkalpoja 95 zirgi. Rīgu jauna satiksmes veida ierīkošanā apsteidza Liepāja, kur jau 1899. gadā sāka darboties pirmā elektriskā ielu dzelzceļa līnija Baltijā. 1900. gadā tika nodibināta Rīgas tramvaju akciju sabiedrība un pirmais elektriskais tramvajs pa Aleksandra ielu (tagad Brīvības iela) sāka kursēt 1901. gada 23. jūlijā.

No 1901. līdz 1914. gadam tika uzbūvētas 10 jaunas tramvaju līnijas ar aptuveno kopējo garumu 50 kilometri, tādējādi 1914. gadā Rīgā darbojās 16 tramvaju līnijas. Vislielākie pasažieru pārvadājumi pirmskara periodā bija 1913. gadā, kad kopējais pasažieru skaits sasniedza 52, 1 miljonus pasažieru. 1915. gadā 9 tramvaju līnijas sasniedza Sarkandaugavu, Ķeizarmežu (tagad Mežaparks), Strazdumuižu, Kuzņecova fabriku (Porcelāna rūpnīca Dienvidu tilta rajonā) kā arī Bišumuižu.

Pirmskara Latvijas laikā, pēc Pirmā pasaules kara, pasažieru pārvadājumi ar tramvaju samazinājās.

1928. gadā darbojās 9 tramvaju līnijas un tika pārvadāti 48, 2 miljoni pasažieru. Pēc Otrā pasaules kara kopējais tramvaju līniju skaits un to garums būtiski nepalielinājās, bet notika kvalitātes uzlabošanas pārmaiņas. Divasu vagoni tika nomainīti pret četrasu vagoniem, kā arī pazeminājās braukšanas tarifi.

Attīstoties trolejbusu un autobusu satiksmei, 1950. un 1960. gados sāka dominēt uzskats, ka tramvajs ir vecmodīgs un atmirstošs satiksmes līdzeklis. Šajos gados tika likvidētas tramvaju līnijas Rīgas galvenajās maģistrālēs, izņemot Krišjāņa Barona ielu. 1980. gados sākās tramvaju satiksmes atdzimšana. Palielinājās pasažieru pārvadājumu apjoms, kā arī tika izbūvēta jauna tramvaju līnija uz Imantu.