Latvijas hokeja izlases pirmā spēle pasaules čempionātos norisinājās 1933. gada 18. februārī Prāgā. Neraugoties uz ierobežotām finansiālām iespējām un mūsu hokejistu salīdzinoši nelielo pieredzi, tika nolemts valstsvienību deleģēt uz pasaules hokeja čempionātu, kas togad norisinājās Čehoslovākijas galvaspilsētā. Savu pirmo spēli pasaules meistarsacīkstēs mūsējiem nācās zaudēt (pret Šveici 1:5), taču turnīra kopvērtējumā mūsējie ierindojās 10. vietā.

Norises vieta

Pasaules čempionāts norisinājās Ziemas stadionā (Zimní stadión), kas bija izbūvēts Prāgu šķērsojošās Vltavas upes Štvanices salā. Kaut arī zem atklātas debess, tā bija pirmā mākslīgā ledus arēna Čehoslovākijas teritorijā, aprīkota ar tam laikam modernām saldēšanas iekārtām un varēja uzņemt 12 000 skatītāju.

Norises laiks

Meistarsacīkšu svinīgā atklāšana norisinājās 18. februārī ar turnīra dalībnieku parādi Ziemas stadionā. Tai sekoja pirmā spēle – starp Vācijas un Beļģijas izlasēm (6:0). Meistarsacīkšu pirmās dienas otrā spēle tika aizvadīta starp Latvijas un Šveices valstsvienībām.

Pretinieki

Šveice bija viena no piecām pirmajām valstīm, kas Starptautiskajā hokeja federācijā (LIHG; tag. IIHF) iestājās šīs organizācijas dibināšanas gadā (1908), un Eiropas hokeja nāciju vidū ieņēma respektējamu vietu. Pirmais lielais šveiciešu panākums bija uzvara Eiropas čempionātā 1926. gadā. Šveiciešu kontā bija arī 1928. gada olimpiskā bronza, 1930. gada pasaules čempionāta bronza.

Latvijas izlases sastāvs

Uzbrucēju 1. maiņa: Arvīds Jurgens (kapteinis), Arvīds Pētersons un Ādolfs Petrovskis.

Uzbrucēju 2. maiņa: Roberts Bluķis, Ēriks Pētersons un Johans Skadiņš.

Aizsargi: Indriķis Reinbahs un Leonīds Vedējs.

Vārtsargs: Herberts Kuške.

Spēles norise – 1. periods

Sacīkste jau pašā ievadā pilnībā pārsteidza Latvijas hokejistus. Jau uzreiz pēc tiesneša svilpes šveicieši metās uz priekšu un, demonstrējot elegantas kombinācijas un lielisku tehniku, īsā laikā panāca trīs vārtu guvumus. Otrajā minūtē – 0:1, ceturtajā – 0:2, astotajā – 0:3... Kamēr mūsējiem bija manāmas problēmas ar saspēli, Šveices valstsvienība īsām piespēlēm nonāca līdz Latvijas izlases vārtiem un realizēja savas iespējas no vārtu priekšas. Šveiciešu tehnika pārsteidza kā aizsargus, tā vārtsargu. Pēc graujošā sākuma arī publika gaidīja katastrofālu Latvijas izlases zaudējumu, taču, tuvojoties pirmās trešdaļas noslēgumam, mūsu hokejisti sāka pierast pie šveiciešu smalkā spēles stila un atrada metodes, kā tam var pretoties. Rezultāts, periodam noslēdzoties, palika nemainīgs – 0:3.

Spēles norise – 2. periods

Spēle pakāpeniski kļuva “ķermeniska” – ar spēka spēles elementiem. Otrā perioda laikā laukumā iestājas mijkrēslis, un pēc tiesneša signāla laukumā tika iedegta elektriskā gaisma. Trešdaļas turpinājumā Šveices izlasei izdevās vairāki izrāvieni vienatnē pret vārtsargu Herbertu Kuški, kurš vairākas reizes glāba Latvijas izlases vārtus. Par sniegumu otrajā periodā preses atzinību izpelnījās aizsargi. Tomēr trešdaļas noslēgumā šveiciešiem izdevās izlauzties pa kreiso malu un apspēlēt mūsu vārtsargu, dodoties pārtraukumā ar vēl komfortablāku 4:0.

Spēles norise – 3. periods

Latvijas izlase darbojās jau saskaņotāk, un spēle kļuva atklātāka. Pie vārtu guvuma atkal tika šveicieši, panākot 5:0. Spēle kļuva arvien asāka – vispirms tika noraidīts viens šveiciešu aizsargs, bet pēc brīža – otrs. Savu iespēju, spēlējot skaitliskajā vairākumā, Latvijas izlase izmantoja un guva “godavārtus”. Arvīds Jurgens aizslidoja aiz šveiciešu vārtiem un pāri divu pretinieku nūjām piespēlēja Ādolfam Petrovskim, kurš ripu raidīja vārtos. Beidzot Latvijas izlasei bija izdevies gūt vārtus, taču bija jau trešā perioda izskaņa, un rezultāts 1:5 palika nemainīgs līdz spēles beigām.

Vairāk par Latvijas–Šveices spēli un 1933. gada pasaules čempionātu – grāmatā “Latvijas hokeja izlase. Sākums 1932–1940” (izdota 2017. gadā; autors – Andris Zeļenkovs): http://hokeja-vesture.simplesite.com/