Pieminekļa celtniecību finansēja no privātpersonu saziedotiem līdzekļiem. Celtniecībai tika izvēlēta vieta, kurā Krievijas Impērijas okupācijas laikā jau agrāk atradās viens no galvenajiem pilsētas okupācijas varas simboliem — Pētera I bronzas statuja, kurš gan bija demontēts 1. Pasaules karam sākoties.

 Pieminekli 1935. gada 18. novembrī atklāja toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis.

 Toreiz tika lēsts, ka četru celtniecības gadu laikā akmeņu laušanai un apstrādei vien patērētas 308 000 darba stundas — lai tādu darbu paveiktu viens cilvēks, pat strādājot ar vismodernāko tā laika tehniku, viņam būtu nepieciešami 130 gadi, bet izmantoto materiālu kopsvars esot bijis 2500 tonnas — lai šādu materiālu daudzumu pārvietotu pa dzelzceļu, vajadzētu 200 vagonu.

***

1940. gadā PSRS okupējot Latviju, sākās masveidīga Latvijas simbolu nojaukšanas kampaņa. Karam sākoties, tā netika ea;izēta, taču Krievijas (PSRS) okupācijas spēkiem atgriežoties Latvijā un atsākot jaunu tās okupāciju kampaņa atsākās ar jaunu sparu. 

Kā rakstīts  Viktora Gricova 2007. gadā sarakstītajā grāmatā par Veru Muhinu, 

1944. gadā Maskavā notikusi Kara padomes sēde, un Muhina, pretēji komisijas locekļu gaidītajam, kā pieaicināta eksperte kaismīgi aizstāvējusi Brīvības pieminekli un uzsvērusi tā māksliniecisko vērtību, kā arī to, ka piemineklis pauž vispārcilvēcīgās vērtības, nevis kādu ideoloģiju vai reliģijas pārliecību. Viņa arī paskaidrojusi, ka kāškrustam tajā nav nekāda sakara ar hitleriešiem, bet tā ir sena zīme.

Tas netraucēja pašu latviešu kolaborantiem censties pašiem sagraut savas vēstures liecības.

1945. gada 29. septembrī Latvijas PSR Tautas komisāru padome ir vērsusies pie Vissavienības Komunistu (boļševiku) partijas Centrālās komitejas aģitācijas un propagandas daļas priekšnieka Aleksandrova ar lūgumu atjaunot Rīgā Pētera I pieminekli. Dokumenta teksta fragmenti tulkojumā no krievu valodas.

«Rīgas pilsētas izpildu komiteja ir ierosinājusi LPSR Tautas komisāru padomē un LK(b) P CK jautājumu par Pētera Lielā pieminekļa atjaunošanu, ko Rīgā uzstādīja 1910. gada 4. jūlijā pēc Rīgas pilsētas pašvaldības un sabiedrības iniciatīvas sakarā ar divsimt gadu jubileju kopš Vidzemes atbrīvošanas un pievienošanas Krievijai».

Dokumenta pēdējā rindkopa:

«LPSR Tautas komisāru padome un LK(b)P CK uzskata par aktuālu un savlaicīgu pieminekļa atjaunošanu, atbalstot Rīgas pilsētas izpildu komitejas priekšlikumu šajā sakarā, saskatot tajā Latvijas tautas vēlmi parādīt vēsturisko draudzību ar krievu tautu.»

Dokumentu kirilicā ir parakstījuši LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis (arhīvos neatrast nevienu dokumentu, ko Lācis būtu parakstījis latviešu valodā) un LK (b) P CK 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš.