1562. gadā Kurzemes - Zemgales hercogiste izveidojās, sabrūkot neatkarīgai valstij- Livonijai, kura pastāvēja no 13 gadsimta, taču nemitīgu Maskavijas uzbrukumu rezultātā tā vairs nespēja nodrošināt savu neatkarību, tāpēc noslēdza līgumu ar Polijas- Lietuvas kopvalsti par iekļaušanos tās sastāvā kā hercogiste-  vasaļvalsts,- saglabājot vietējās tradīcijas, likumu sistēmu un tiesības.

18. gadsimtā, pēc veiksmīgas Krievijas ofensīvas Zviedrijas sastāvā esošajās Ingrijas, zviedru Igaunijas un Vidzemes zemēs, kā arī Ukrainā, Krievija turpināja iekarot un okupēt arvien plašākas Eiropas valstu teritorijas.

1772. gada 4. janvārī Pēterburgā Krievija un Prūsija noslēdza slepenu līgumu par "Polijas Republikas sadalīšanu un pacifikāciju", pēc būtības analoģisku vienošanos, kādi vēlāk bija Ribentropa-Molotova (komunistu-nacionālsociālistu) pakts vai vēl vēlāk -"Jaltas vienošanās". 

1772. gada 19. februārī Vīnē tika parakstīta trīspusēja Austrijas-Krievijas-Prūsijas vienošanās par "ietekmes zonām" Polijā-Lietuvā un augusta sākumā visu trīs lielvalstu karaspēki iegāja tās teritorijā,

1772. gada 5. augustā okupētajvalstis parakstīja līgumu par Polijas sadalīšanu. Polijas-Lietuvas valdnieks Staņislavs Poņatovskis protestēja pret Krievijas un Prūsijas vienošanos, tomēr viņam nebija reālas militāras varas, lai tai pretotos, jo feodāli sadrumstalotajā Polijā varu faktiski kontrolēja "magnāti"- lielu zemes īpašnieku dzimtas, turklāt, Krievija veiksmīgi izspēlēja "nacionālo kārti"- lai gan lielāko Polijas- Lietivas teritorijas dienvidu daļu apdzīvoja tādas pašas slāvu tautas, kā poļi, krieviem jau ātrāk bija izdevies pārliecināt ukraiņus u.c. dienvidaustrumeiropas tautas par atbalstu Krievijai, nevis Polijai.

1794. gadā Polijas- Lietuvas zemēs sākās plaša sacelšanās pret Krievijas okupāciju Koscjuško vadībā, taču nevienlīdzīgo spēku un citu kaimiņvalstu neitralitātes dēļ, Krievijai izdevās sacelšanos "noslīcināt poļu- baltiešu asinīs". Piemēram, Varšavā tikai Prāgas priekšpilsētā krievi nogalināja ap 23,000 poļu; slaktiņi notika arī citur - Viļņā. 

Austroungārija un Prūsija konfliktā neiejaucās.

1795. gadā izmantojot militārus draudus no vienas puses un ievērojamus naudas resursus no otras, Krievija piespieda Kurzemes - Zemgales hercogu atkāpties no troņa (samaksājot tam pieklājīgu kompensāciju), bet muižniekiem, kuri zvērēja uzticību Krievijai- nodrošināja praktiski neierobežotas karjeras iespējas analfabetiskajā, bet ar resursiem bagātajā Krievijas impērijas dienestā. 

Dalīšanu rezultātā beidza pastāvēt Polijas un Lietuvas kopvalsts un Krievijas impērija ieguva plašas - ap 90% no to bijušās teritorijas, tostarp Kurzemes un Zemgales hercogistes un Inflantijas vaivadijas zemes.

1812. gada 1. augustā Napoleons, kurš "Krievijas kampaņas" laikā atbrīvoja daļu Polijas - Lietuvas zemes, atjaunoja arī Kurzemes - Zemgales hercogisti, diemžēl, kampaņa beidzās neveiksmīgi un jau pēc dažiem mēnešiem hercogiste nonāca Krievijas okupācijas varā uz vēl 103 gadiem, līdz to, sākoties pirmajam Pasaules karam nomainīja Vācijas okupācijas vara.

1918. gada 8. martā Vācijas okupācijas varas klātbūtnē, Kurzemes Zemgales hercogiste tika atjaunota vēlreiz.

1918. gada 18. novembrī tika pasludināta Latvijas Republika, kura iekļāva arī Kurzemi un Zemgali.