PSRS politiskās cenzūras iestāde, kura pastāvēja gandrīz 70 gadus līdz 1991. gada 24. oktobrim.

Sākotnējās Glavļita, jeb vēlāk, pēckara gados tautā sauktas "Patiesības ministrijas" uzdevumi bija nodrošināt, lai masu medijos (sākotnēji pamatā drukātos), nenonāktu sekojoša informācija:

1. Pretpadomju aģitācija

2. Kara noslēpumi

3. Sabiedriskas domas ietekmēšana, izplatot melīgas ziņas,

4. Nacionālā un reliģiskā fanātisma propagada

5. Pornogrāfija

Laika gaitā tēmu loks paplašinājās un tika precizēts. 

Ikvienam modram padomju pilsonim bija ne tikai iespēja, bet arī pienākums ziņot ("stučīt"). Zīmīgi, ka mēģinājumi privatizēt vai iegūt "pareizās patiesības" monopolu nav zaudējuši savu aktualitāti arī mūsdienās. Patiesības komisāri naganus pie sāniem ir nomainījuši ar daudz smalkākām, bet ne mazāk nedemokrātiskām, darbības metodēm. Padomju totalitārisms, tērpies vairāk vai mazāk smalku zīmolu drēbēs, turpina dzīvot postpadomju pilsoņu alkās pēc labākas dzīves sev un sliktākas - kaimiņiem vai nedraugiem.

Mūsdienās modro pareizās domāšanas uzraudzības funkciju cenšas veikt no nenoskaidrotiem avotiem finansētas nevalstiskas organizācijas, kuras ne tikai "atmasko" viedokļa paudēju, bet arī veiksmīgi, izmantojot savu sadarbības personu atbalstu, uzsāk nepreizās personas iespējas paust sabiedriskos vai privātos medijos viedokli, vienlaikus diskreditējot pašu viedokļa paudēju. 
Pie nepareizām tēmām tiek pieskaitīts ne tik daudz valdošās politiskās elites darbība, bet orientēts uz pareizajiem/nepareizajiem uzstādījumiem. Nepareizo lokā automātiski tiek ieskaitītia jebkura persona, kura atļaujas runāt par ģimenes vērtībām, par tradicionālām ģimenes vērtībām, konservatīvismu uzskatos, kā arī izteikt kritiku viendzimuma attiecībām, kā arī nostājas par nacionālām interesēm, pretēji migrācijas un rasu sajaukšanās politikai. 

VD