Veļikijnovgoroda (Великий Новгород, Naugard, Holmgård) ir pirmā senās Kijevas Krievzemes (Русь) galvaspilsēta (862), kuru nodibināja vikingi pārsvarā somugru un baltu apdzīvotajās zemēs. Vēlāk tā kļuva par suverēnās Novgorodas zemes galvaspilsēta (1136-1468), šobrīd Novgorodas apgabala administratīvais centrs tagadējās Krievijas ziemeļrietumos, 170 km no Pēterburgas.

Vikingu sāgās 9. gadsimtā minēta Holmgarda (Holmgarðr or Holmgarðir), kuras nosaukums tiek atvasināts no vikingu vārda salas dārzs vai arī slāvu Holmgrad — pakalna pils.

Novgoroda pirmo reizi rakstos pieminēta Sofijas pirmās hronikas 859. gada notikumu aprakstā, bet kā varjagu (vikingu) ķēniņa Rurika pils vieta minēta Nestora pirmās hronikas (Pagājušo gadu vēstures) 862. gada aprakstā. Tā atradusies 2 km uz dienvidaustrumiem no vēlākās Novgorodas pilsētas.

Neraugoties uz to, ka jau 882. gadā Rurika pēctecis Helge (slāviski- Oļegs) pārcēla savu rezidenci uz hazāriem atņemto Kijevas pilsētu, vecā galvaspilsēta Novgoroda saglabājās kā Gardarīkes (vikingu izveidotās Senās Kijevas Krievzemes) otra nozīmīgākā pilsēta.

1014. gadā Novgorodas kņazs Jarizleifrs Valdamarrsons (slāviskā tradīcijā Jaroslavs Gudrais), Kijevas kņaza Valdamarra Sveinaldssona (Vladimira I, arī Vasilija, pēc kristīšanas) dēls, atteicās maksāt meslus savam tēvam Kijevā. Tēvs gatavojās karagājienam pret nepaklausīgo dēlu, bet viņa plānus izjauca pečeņegu uzbrukums Kijevas zemei. Drīz Kijevas Valdamarrs nomira un viņa vietā sāka valdīt viņa audžudēls Svjatopolks.

Jarizleifrs aicināja palīgā savus sabiedrotos vikingus (varjagus) no aizjūras zemēm un ar 1000 varjagiem un 3000 novgorodiešiem sakāva Kijevas kņazu Svjatopolku un pats sāka valdīt Krievzemē.

***

1471. gadā Novgorodas pilsētas galva Marta Borecka un viņas dēli Dmitrijs un Fjodors veda sarunas ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Kazimiru IV par Novgorodas pāriešanu Lietuvas pakļautībā, saglabājot senās privilēģijas un ortodokso ticību. Lai to nepieļautu, Lielās Ordas hana Ahmeda vasalis, Maskavijas lielkņazs Ivans III uzbruka un sakāva Novgorodas armiju kaujā pie Šelonas.

1478. gadā Maskavijas lielkņaziste pilnībā pakļāva Novgorodas republiku.

Novgorodas bajāri tika spiesti pārcelties uz Maskavu un apmesties tiem norādītā vietā, ko kopš tiem laikiem pazīstam kā "Lubjanku".

1480. gadā Ivans III atbrīvojās no Dižās Ordas hana Ahmeda virsvaras, tika uzbūvēts Maskavas Kremlis

***

Novgorodas pilsoņu brīvdomība un nacionālā neviendabība neapmierināja Maskavijas carus arī nākamajos gadsimtos.

1570. gada janvārī un februārī, satracināts par militārajām neveiksmēm Livonijas karā un apsēsts ar domu par Novgorodas iespējamo atdalīšanos no Krievijas, Ivans IV sarīkoja milzīgu masveida slepkavošanu, kuras laikā tika iznīcināta visa pilsētas elite. Kopējais bojāgājušo skaits tiek lēsts starp 2 500 un 12 000 ("Novgorodas slaktiņš").

1611. — 1617. gadā Novgorodu no maskaviešiem atguva un izpostīja zviedru karaspēks.

***

1650. gadā notika Novgorodas iedzīvotāju sacelšanās.