Automobilis ir mehāniskais transporta līdzeklis, kuru izmanto priekš cilvēku vai kravu pārvadāšanas pa ceļiem vai transporta līdzekļu, izmantojamo cilvēku vai kravu pārvadāšanai, vilkšanai pa ceļiem. Šis termins iekļauj sevī trolejbusus, bezsliežu transporta līdzekļus, kas savienoti ar elektrisko kabeli; tas neiekļauj sevī tādus transporta līdzekļus, kā lauksaimniecības traktori, kuriem cilvēku vai kravu pārvadāšana ir tikai papildus funkcija." (Vīnes ceļu kustības konvencijas 1. punkts, 1968. gada 8. novembris)).

Pirmo zināmo automobiļa rasējumu (ar atsperu piedziņu) autors ir itālis Leonardo Da Vinči (812R lpp. Codex Atlanticus), tomēr ne darbojošs eksemplārs, ne ziņas par tā eksistenci līdz mūsdienām nav nonākušas. 2004. gadā eksperti no Florences Zinātnes vēstures muzeja pēc rasējumiem uzbūvēja šo automobili, pierādot Leonardo domas pareizību.

1672. gadā pirmā automobiļa ar tvaika dzinēju projektu un , iespējams, arī 65 cm lielu modeli uzbūvēja flāmu jezuītu mūks Ferdinands Verbjē (Ferdinand Verbiest), kurš to kā rotaļlietu bija būvējis Ķinas Imperatoram, kura galmā viņš dzīvoja.

1769. — 1770. gados franču izgudrotājs Žozefs Konjū (Nicolas-Joseph Cugnot) uzbūvēja trīsriteņu vilcēju artilērijas ieroču pārvadāšanai. "Konjū ratiņus" uzskata ne tikai par automobiļa priekšteci, bet arī par tvaika lokomotīves pirmsākumiem, jo tie tika darbināti ar tvaika spēku.

XIX gs. tvaika dzinēju diližansi un rutjeri (tvaika dzinēju vilcēji, kas pārvietojās bez sliedēm) priekš parastajiem ceļiem tika būvēti Anglijā un Francijā un darbojās vairākās Eiropas valstīs, bet dēļ tā ka tie bija smagi, neērti un ar lielu resursu patēriņu, plašu atsaucību tā arī neiemantoja.

Krievijā no 1780. gada pie automobiļa projekta strādāja slavenais krievu izgudrotājs Ivans Kuļibins. 1791. gadā viņš uzbūvēja ratus-pašgājējus, kuros izmantoja spara ratu, bremzes, pārnesumkārbu, gultņus utt.

1801, Ričards Trevithiks (Richard Trevithick) uzbūvēja un demonstrēja Kūpošo Velnu (Puffing Devil)- ceļa lokomobīli, ko daudzi uzskata par pirmo reāli darbojošos un dokumentēto tvaika auto.

Turpmākajās desmitgadēs tika izgudroti iekšdedzes dzinēji, kuri degvielai izmantoja sākot no žāvētām augu sporām, ūdeņradi u.c., taču šie dzinēji neguva panākumus.

1881. g. francūzis Gustavs Truvē (Gustave Trouvé) Starptautiskajā Elektrības izstādē Parīzē demosnstrēja trīsriteņu auto ar elektrisko dzinēju

Viegla, kompakta un pietiekami jaudīga iekšdedzes dzinēja izgudrošana deva automobilim lieliskās attīstības iespējas.

1879. gadā vācietis Karls Bencs patentēja savu iekšdedzes dzinēju.

1885. gadā vāciešu izgudrotājs Gotlībs Daimlers, bet 1886. gadā viņa tautietis Karls Bencs uzbūvēja un patentēja pirmās pašgājēju ekipāžas ar benzīna motoriem.

Šim auto bija trīs metāla riteņi. Kustējās tas ar četrtaktu benzīna dzinēju, kurš atradās starp abiem pakaļējiem riteņiem. Dzinēja spēks tika pārnests uz riteņiem ar ķēdes palīdzību. Šis automobilis tika pabeigts 1885. gadā. K. Bencs tam deva Motorwagen.

1886. gadā tas ieguva patentu un izmēģinājumus uz ceļiem izgāja tajā pašā gadā. Nākamajā gadā šis izgudrojums tika prezentēts Parīzes izstādē.

1888. gadā sākās šī automobiļa pārdošana. Drīz pēc tam kompānija atvēra filiāli Parīzē, kur šo auto labāk pirka. Laika posmā no 1886. līdz 1893. gadam tika pārdoti apmēram 25 Motorwagen tipa automobiļi.

1895. gadā K.Benzs uzbūvēja pirmo autobusu.

1896. gadā G.Daimlers uzbūvēja pirmo taksometru un kravas automašīnu. 19. gadsimta pēdējā desmitgadē Vācijā, Francijā un Anglijā sākās auto rūpniecība.