Svētā Romas impērija, pēc 1512. gada — Vācu nācijas svētā Romas impērija (Sacrum Imperium Romanum Nationis Teutonicae, Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation), bija federatīvs veidojums Eiropā laikā no 962. gada līdz 1806. gadam.

Svēto Romas impēriju 962. gadā nodibināja Otons I Lielais (Otto I der Große, 912.—973.), kronējoties kā imperators (lat. imperator Romanorum et Francorum) un postulējot savu valsti kā antīkās Romas impērijas un Kārļa Lielā impērijas tiesību un teritoriju mantinieci. Kaut arī valsts reālais centrs atradās vācu zemēs, juridiski galvaspilsēta bija Roma, kurā kronējās visi impērijas valdnieki līdz pat 16. gadsimtam.

Otons II Rudais (Otto II, 973.—983.) sāka sevi dēvēt par Romas imperatoru (latīņu: imperator augustus Romanorum).

No 1207. gada līdz 1225. gadam Svētās Romas impērijas sastāvā ietilpa arī Livonijas bīskapija, pēc tam Romas pāvests Honorijs III bullā Ecclesia Romana apsolīja Livonijas un Prūsijas zemju jaunkristītajiem iedzīvotājiem neatkarību no laicīgajiem valdniekiem un tiešu Romas pāvesta aizsardzību.