18.gs. Austrumindijas kompānija monopolizēja Bengālijas tirdzniecību. Viņi ieviesa zemes aplikšanas ar nodokļiem sistēmu, ko sauca par Ilgstošo nometināšanu, radot Bengālijā feodāla veida struktūru (skat. Zamindāru).

Ap 1850. gadu Austrumindijas kompānija kontrolēja lielāko daļu Indijas subkontinenta, ieskaitot mūsdienu Pakistānu un Bangladešu. Viņu politika dažkārt varēja vispārināt kā „Skaldi un Valdi”, kad tika dota priekšroka naidīgu attiecību pūžņošanai starp atsevišķām vietējām pavalstīm un sociālajām un reliģiskajām grupām.

Pirmā galvenā kustība pret Britu kompānijas patvaļīgo valdīšanu izvērsās par 1857. gada Indiešu sacelšanos, kas pazīstama arī kā „Indiešu dumpis” vai „Sipaju dumpis” vai „Pirmais neatkarības karš”. Pēc gada nemieru un Austrumindijas kompānijas karaspēka pastiprināšanas ar britu karavīriem, briti sakāva dumpiniekus.

Sacelšanās nominālais līderis, pēdējais Mogulu imperators šahs Bahadurs Zafars tika izsūtīts trimdā uz Birmu, viņa bērniem tika nocirstas galvas un Mogulu dzimta pārtraukta. Kā sekas Austrumindijas kompānija visu varu nodeva Britu karaļnamam, kas sāka pārvaldīt lielāko Indijas daļu kā koloniju; kompānijas zemes tika kontrolētas tieši, bet pārējās ar pārvaldītājiem vietējās pavalstīs. Kad 1947. gada augustā Indijas subkontinents ieguva neatkarību no Lielbritānijas, tajā bija 565 vietējās pavalstis.