Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja jeb Iskolats (saīsinājums no krievu: Исполнительный комитет совета рабочих, солдатских и безземельных депутатов Латвии) bija pārvaldes orgāns cariskās Krievijas armijas daļu- latviešu strēlnieku noturētajā Latvijas teritorijā. 

Krievijas impērijā jau 1917. gada februārī bija sācies sabrukums- cars Nikolajs II bija atkāpies no troņa, radot iespēju demokrātiskai Krievijas attīstībai.

1917. gada 30. jūlijā (12. augustā pēc vecā stila) Iskolatu Rīgā izveidoja Krievijas boļševiku pārstāvji "strēlnieku padomju" pārstāvju sanāksmē 

Diemžēl, 1917. g. oktobrī, nesaņemot Krievijas vēlētāju atbalstu vēlēšanās, varu sagrāba mazpopulāra, bet labi organizēta un, iespējams, Vācijas finansēta "kreiso" sazvērnieku grupa- lielinieki ar V. Ļeņinu vadībā.

Iskolata Latvija, reizēm kļūdaini dēvēta par Iskolata republiku (krievu: Республика Исколата), bija kvazivalstisks veidojums mūsdienu Vidzemes un Latgales teritorijā, kurš kā autonomija no 1917. gada 31. decembra iekļāvās KPFSR sastāvā. 

1918. gada 18.—22. februārī, kad Vācijas 8. armija ieņēma visu Iskolata kontrolēto teritoriju, tās Iskolata valdība evakuējās uz Maskavu, kur pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem izbeidza savu darbību.

Teritorija

Iskolata kontrolē tolaik bija tikai Vācijas karaspēka neokupētās Vidzemes guberņas Cēsu, Valkas un Valmieras apriņķi ar tai nesen pievienotajiem Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķiem, kā arī daļa no Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķa.

Oficiālā valoda

1918. gada 4. janvārī Iskolats Valkā izdeva dekrētu "Par darīšanu valodu Latvijas oficiālajās iestādēs", ka latviešu valoda lietojama visās Latvijas (neokupētās Vidzemes un Latgales) oficiālajās iestādēs:

"Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja ar šo paziņo ka visās Latvijas oficiālajās iestādēs (guberņās, apriņķos, pilsētās, miestos un pagastos) lietojama latviešu valoda visās darīšanās. Cittautu valodām tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu." Priekšsēdētāja biedrs O. Kārkliņš, sekretārs J. Mežiņš. Valkā, 1918. gada 4. janvārī. "Ziņotājs", Nr. 4, 1918. gada 6. janvārī.

Vēsture

Priekšvēsture

Kurzeme, Vidzeme un Latgale Krievijas impērijā atradās dažādās guberņās. Pirmā Pasaules kara laikā 1915. gadā Kurzemi okupēja Vācijas karaspēks un nodibināja militāro pārvaldi (Oberostu), fronte gāja gar Daugavu. Liela daļa (2/3) Kurzemes iedzīvotāju bija izdzīti no mājām, un tiem lika doties bēgļu gaitās Krievijas impērijas iekšienē. Arī Rīgas iestādes tika evakuētas.

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas tika pasludinātas brīvības politiskajā, ekonomiskajā u.c. jomās.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 7. (20.) martā tika nodibināta Rīgas strādnieku deputātu padome, kas uzņēmās daļu no pašvaldības funkcijām līdztekus Krievijas Republikas Pagaidu valdības ieceltajam Vidzemes guberņas komisāram Andrejam Krastkalnam. 9. (22.) martā tika nodibināta Krievijas 12. armijas kareivju deputātu padomes izpildkomiteja (Iskosols), bet

27. martā (9. aprīlī) latviešu strēlnieku pulku I kongresā Rīgā ievēlēja latviešu strēlnieku pulku apvienotās deputātu padomes izpildkomiteju (Iskolastrelu) ar Voldemāru Ozolu kā priekšsēdētāju.

Savukārt 1917. gada 13.—26. martā sasauktajā Valmieras Zemes sapulcē tika ievēlēta Vidzemes Zemes padome kā Vidzemes landtāga tiesību pārņēmēja.

Vidzemes Zemes padomes otrajā sesijā 1917. gada 20. augustā tika no jauna ievēlēti 40 deputāti, 24 pārstāvēja Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, 15 — Latviešu zemnieku savienību, 1 — eserus. Pirmajā Latgales latviešu kongresā Rēzeknē 1917. gada 27. aprīlī tika izveidota Latgales Pagaidu zemes padome ar 60 deputātu vietām, bet 27. aprīlī (10. maijā) Kurzemes guberņas bēgļu pārstāvju sapulce Tērbatā ievēlēja Kurzemes Pagaidu zemes padomi ar 60 deputātiem.

Latviešu sabiedrisko organizāciju pārstāvji prasīja visu latviešu apdzīvoto apriņķu apvienošanu un autonomiju Krievijas sastāvā, taču Krievijas Pagaidu valdība pret šīm prasībām izturējās nelabvēlīgi.

Dibināšana un sacensība ar LPNP

1917. gada 11.—12. augustā (29.—30. jūlijā pēc VS) Rīgā notika Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes sēde, kurā ievēlēja padomes izpildkomiteju 27 locekļu sastāvā, no kuriem 24 bija lielinieki, bet 3 mazinieki. Priekšsēdētājs bija Oto Kārkliņš. Izpildkomiteja bija augstākās varas institūcija padomju deputātu kongresu starplaikā.

Pēc Rīgas operācijas, kad to 1917. gada 3. septembrī ieņēma ķeizariskās Vācijas 8. armija, Iskolats pārcēlās uz Cēsīm.

Pēc boļševiku sarīkotā Oktobra apvērsuma, Iskolats uzsāka aktīvi iedibināt padomju varu neokupētajā latviešu apdzīvotajā teritorijā, kuru līdz tam kontrolēja Krievijas 12. armijas un latviešu strēlnieku daļas.

Paralēli tam 1917. gada oktobrī vācu okupētajā Rīgā LSDSP mazinieku frakcija, Latviešu Zemnieku savienība un citas latviešu sabiedriskās organizācijas nodibināja Demokrātisko bloku, savukārt Valkā no 1917. gada novembrī delegāti no 17 latviešu organizācijām un partijām vienojās par Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes (LPNP) dibināšanu ar Voldemāru Zāmuēlu priekšgalā, kura pasludināja, ka tās galvenie uzdevumi ir Latvijas Satversmes sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, Latvijas teritoriālā apvienošana un ārvalstu informēšana.

1917. gada 2. decembrī padome deklarēja Latvijas autonomiju un pasludināja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā būs vienīgā un pilntiesīgā latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju pārstāvētāja. 

1918. gada 15.–18. janvārī LPNP II sesijā Petrogradā pieņēma rezolūciju, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.

Varas pārņemšana

1917. gada 12.—13. novembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks un 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks ieņēma Valmieru, bet 20. novembrī Valku, kurā līdz tam atradās Krievijas 12. armijas kareivju deputātu padome ("Iskosols"), kas bija nodibinājusi pret lieliniekiem vērsto "Dzimtenes un revolūcijas glābšanas komiteju".

1917. gada 21.—22. novembrī Valkā notika Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes sēde, kas pasludināja padomju varu Latvijā un pārņēma visu civilo varu neokupētajā Latvijas daļā.

No 1917. gada 22. decembra līdz 1918. gada 4. janvārim Valmierā notika Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongress, kurā Iskolatu pārvēlēja, un izpildkomiteja pārtapa par valdību 24 locekļu sastāvā ar Frici Roziņu kā priekšsēdētāju, tā sekretārs bija Juris Mežiņš.

1917. gada 24. decembrī tika pieņemta Latvijas pašnoteikšanās deklarācija, 31. decembrī tika apstiprināta Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu pievienošana Iskolata pārvaldē esošajai Vidzemes guberņas daļai. 1918. gada 1. janvārī (pēc vecā stila 19. decembrī) Iskolats aizliedza Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes darbību. 1918. gada 4. janvārī Valkā tika izsludināts dekrēts, kurā par pārvaldes valodu atzina latviešu valodu, bet cittautu valodām deva līdzīgas tiesības visur tur, kur tas "izrādās par nepieciešamu".

1918. gada 1. februārī pēc Iskolata rīkojuma notika pāreja uz Gregora kalendāru, skaitot to par 1918. gada 15. februāri.

Attieksme pret Latvijas patstāvības iniciatīvām

Kā atbildi Brestļitovskas miera sarunās Centrālo lielvalstu diplomātu pausto viedokli, ka “Poliju, Lietuvu, Kurzemi un vācu karaspēka ieņemtās Vidzemes daļas apdzīvojošās tautas jau izsacījušas savu gribu pilnīgi atdalīties no Krievijas un nodibināt patstāvīgas valstis”, lielinieku Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālkomiteja un Iskolata vadība 1918. gada 6. janvārī publicēja deklarāciju par savu attieksmi pret Latvijas pašnoteikšanās tiesībām.

Cita starpā tajā bija minēts, ka Latvijas proletariāts, kurš tagad ir vienīgais kungs un noteicējs visā vācu karaspēka neieņemtā daļā un kurš pirms vācu karaspēka iebrukuma bija pilnīgs valdnieks arī Rīgā, nekad un nekur nav izsacījis gribu vai izrādījis tieksmes atdalīties no Krievijas. Tādas tieksmes nevarēja pamosties Latvijas proletariātā, tāpēc, ka tas ir pietiekoši izglītots, lai zinātu, ka tik mazas tautiņas politiska patstāvība imperiālistisko lielvalstu pievārtē ir tukša ilūzija, kurai pret politiskās dzīves īstenību atduroties ir jāsašķīst kā ziepju burbulim starp dzirnavu akmeņiem. Latvijas patstāvība būtu tikai vairāk vai mazāk veikls aizmaskojums Kurzemes pievienošanai pie junkuru jātās Prūsijas, pie tās Prūsijas, kura līdz šim pašam laikam liedz laukstrādniekiem koalīcijas tiesības un uzdrošinās pat starptautiskās sarunās paust uzskatu, ka, apprasoties pēc tautas gribas, proletariāts var palikt neievērots un neuzklausīts. [..] Visās Valmieras kongresa rezolūcijās, kur iet runa par Latvijas iedzīvotāju vietējo pašvaldību un autonomisko iekārtu, tiek nepārprotami uzsvērts: “pilnīgā saskaņā ar Viskrievijas Padomju valdības iekārtu” vai “Krievijas valsts rāmjos”, “brīvā Latvija brīvajā Krievijā”.

Likvidācija

Vidzemes un Latgales vācu okupācija 1918. gada 18. — 22. februārī. Redzamas latviešu strēlnieku plānotās aizsardzības līnijas no Saulkrastiem (Neubad) līdz Koknesei (Kokenhusen).

Kad Brestļitovskas miera sarunās Padomju Krievijas delegācijas vadītājs Ļevs Trockis 10. februārī paziņoja, ka Krievija atsakās parakstīt aneksionistisku līgumu, 16. februārī Vācijas armija paziņoja, ka 17. februārī pamiers tiks pārtraukts. Militārās operācijas "Dūres sitiens" (Operation Faustschlag) laikā vācu armija bez nopietnas pretestības pa dzelzceļa līnijām ātri virzījās uz priekšu.

18. februārī Vācijas karaspēks ieņēma Daugavpili un turpināja uzbrukumu Pleskavas virzienā. Vienlaicīgi sākās uzbrukums no Rīgas Valmieras un Valkas virzienā, kur atradās Iskolata valdības iestādes.

23. februārī Vācijas armija piedāvāja padomju valdībai 48 stundu laikā izšķirties par jauniem miera noteikumiem, kas paredzēja Somijas, Vidzemes, Igaunijas un Ukrainas teritoriju atstāšanu un pilnīgu Krievijas armijas demobilizāciju. Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 1918. gada 24. februārī tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība, ko Vācijas puse ignorēja.