Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) bija lielinieku (boļševisku, jeb komunistu) izveidota sociālistiska pseidofederatīva, valsts, kas pastāvēja Eirāzijas ziemeļos no 1922. līdz 1991. gadam, aizņemot aptuveni 1\6daļu no Zemes.

1922. gada beigās federatīvā valstī sākotnēji "apvienojās" formāli suverēnas valstis Krievijas PFSR, un krievu iekarotās Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza PFSR, reālajai varai paliekot Maskavas centrālās valdības rokās.

Padomju Savienība 1940. gada 17. jūnijā okupēja Latviju, nelikumīgi izveidojot Latvijas PSR, kuru anektēja 1940. gada 5. augustā.

1991. gada 6. septembrī PSRS atzina Latvijas neatkarību.

1936. gada PSRS konstitūcija valsts iekārtu definēja kā proletariāta diktatūru, 1961. gadā tika pasludināta pārēja uz "visas tautas valsti", bet 1977. gada konstitūcija PSRS definēja kā attīstītā sociālisma valsti, kuras mērķis ir komunisma ieviešana.

Jau 1970.gadā Mihails Suslovs pavēstīja, ka Padomju Savienībā ir izveidojusies jauna cilvēku kopība - "padomju tauta, kas savā saskarsmē izmanto tikai un vienīgi krievu valodu".

Izveidošana

1917. g. oktobra apvērsumā varu Krievija sagrāba Krievijas komunistiskā (lielinieku) partija.

Krievijas "pilsoņu kara" (faktiski Krievijas kara pret jaundibinātām / neatkarību atjaunojušām valstīm) no 1918. līdz 1922. gadam boļševiku Sarkanā armija sakāva "Balto kustības" un vairāku nacionālo valstu armijas, iekarojot lielāko daļu bijušās Krievijas impērijas teritorijas. Lai dotu mazākumtautībām pašnoteikšanās šķietamību, 1922. gada decembrī Krievijas PFSR kopā ar Aizkaukāza PFSR, Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR izveidoja PSR Savienību jeb PSRS. Līgumu par PSRS izveidošanu 1922. gada 30. decembrī apstiprināja Pirmais Vissavienības padomju kongress un parakstīja četru delegāciju vadītāji. Šis datums tiek uzskatīts par PSRS izveidošanas datumu.

Dažus gadus vēlāk krievi atsāka Vidusāzijas kolonizēšanu.

1923. gada 30. oktobrī PSRS pievienoja Horezmas PSR, bet 1924. gada 19. septembrī Buhāras PSR. 1924. gada 27. oktobrī likvidēja Turkestānas APSR, Buhāras PSR un Horezmas PSR, to vietā izveidojot Uzbekijas PSR ar Tadžikijas APSR un Turkmēnijas PSR.

1944. gadā Krievija okupēja un izveidoja Tivas APSR

Savu galīgo 15. republiku skaitu PSRS ieguva pēc Karēļu-somu PSR likvidēšanas 1956. gadā.

Visā pastāvēšanas laikā, Krievija veica nemitīgas represijas (genocīdu) pret nekrievu tautībām ne tikai Krievijas, bet visā PSRS teritorijā. Tās izpaudās kā mērdēšana badā (Pievolga, Ukraina, Kazahija), 1937-38.g. genocīda (vairums arestēto tika nošauti vai deportēti) jeb "nacionālās operācijas" pret vairāk kā 50 PSRS dzīvojošām tautībām. 1939.- 1941. gadā, aliansē ar Vāciju iekarojot Poliju un vēlāk- Baltijas valstis, genocīds pārsvarā izpaudās kā miljonu attiecīgo valstu pamatiedzīvotāju deportācijas. Krievu komunistiem un to ideoloģiski tuvajiem vācu sociālistiem uzsākot savstarpēju karu 1941. gadā, PSRS teritorijā atsākās jauns deportāciju vilnis, izsūtot no to dzīves vietām veselas tautas (100% visus tautības iedzīvotājus- čečenus, ingušus, kalmikus, Krimas tatārus, un desmitiem citu). Mažakumtautību masveida deportācijas  turpinājās arī pēc kara līdz pat Staļina nāvei 1953. gadā- piemēram, Lietuva uzskaitījusi 35 masveida deportācijas.

Varas struktūra

Formāli augstākā valsts varas institūcija sākotnēji bija Vissavienības padomju kongress, bet tā starplaikos — kongresa Prezidijs. 

1936. gada PSRS konstitūcija izveidoja PSRS Augstāko Padomi, kurai bija likumdevēja un izpildvaras kontroles funkcijas. Augstākā Padome sastāvēja no divām vienlīdzīgām palātām, Savienības Padomes un Tautību Padomes. PSRS AP deputātus pilsoņi ievēlēja vispārējās vēlēšanās uz 4 gadiem no vienīgā atļautā komunistu un bezpartejisko saraksta.

Gorbačova veikto konstitucionālo pārmaiņu rezultātā Augstāko Padomi 1989. gadā aizvietoja PSRS Tautas deputātu kongress. Augstākā Padome formāli apstiprināja PSRS Ministru padomi, Augstākās Tiesas tiesnešus, Ģenerālprokuroru. Gadā notika tikai 2 AP sesijas. Sesiju starplaikā augstākā valsts varas institūcija bija PSRS AP Prezidijs, ko veidoja priekšsēdētāja, 15 vietnieki, sekretārs un 20 locekļi. No konstitucionālā viedokļa PSRS AP Prezidija priekšsēdētājs (no 1990. gada PSRS prezidents) bija valsts vadītājs. Tas bija ceremoniāls amats, ko piešķīra otrās nozīmes politiķiem, kas galvenokārt pieņēma ārvalstu delegācijas.

Realitātē PSRS bija vienpartijas diktatūra, kurā vara piederēja Politbirojam. Atbilstoši partijas ideoloģijai, tas bija kolektīvs varas orgāns, bet parasti tajā dominēja viens vadonis.

1977. gada PSRS konstitūcijas 6. pants noteica "komunistiskās partijas vadošo lomu", tā leģitimizējot partijas varu. Vienīgā legālā partija valstī bija Padomju Savienības komunistiskā partija (PSKP). Tās sastāvā bija apmēram 10% PSRS iedzīvotāju (~19,487,822), taču "nacionālajās republikās"- vidēji uz pusi mazāk (~5%)

PSKP piederēja varas monopols, tā pilnībā kontrolēja visas valsts struktūras un funkcijas. Politbirojs vadīja un kontrolēja visas sabiedriskās dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP vairs nebija politiska, bet administratīva organizācija, kurai pakļāvās sabiedrības pārstāvniecības institūciju — Tautas deputātu padomju — darbība. Partija kontrolēja visus masu saziņas līdzekļus un grāmatu iespiešanu. Tai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni.

Valsts vadītāji

PSRS dominēja viena vadoņa princips. Pirmajos gados pēc Ļeņina un Staļina nāves pastāvēja kolektīvā vadība, kas beidzās līdz ar viena vadoņa uzvaru. Pēc Hruščova gāšanas pastāvēja ierobežota kolektīvā vadība, kurā dominēja Brežņevs.

• Ļeņins (Vladimirs Uļjanovs)  partijas vadītājs, ieņēma valdības (Tautas Komisāru padomes) vadītāja posteni (1922—1924), tomēr aizvien sliktākās veselības dēļ valsts vadībā piedalījās minimāli. Viņa tuvākais līdzgaitnieks Jakovs Sverdlovs jau 1918.gadā mira.
• Josifs Staļins ieņēma jaunizveidoto PSKP ģenerālsekretāra posteni (1924—1953), savu varu nostiprināja vairākus gadus pēc Ļeņina nāves, izraidot no valsts Trocki (1929), vēlāk Lielā terora laikā fiziski iznīcinot savus bijušos domubiedrus un konkurentus Kameņevu, Zinovjevu, Buharinu, Rikovu un daudzus citus. Savu absolūto varu formalizēja 1941. gadā, ieņemot arī Ministru padomes priekšsēdētāja amatu.
• Ņikita Hruščovs destaļinizācijas laikā izvirzījās kā pirmais starp Staļina mantiniekiem, ieņēma PSKP pirmā sekretāra posteni (1953—1964), vadīja Berijas arestu un nostiprināja savu vienpersonisko varu 1957. gadā pēc Antipartejiskās grupas sakāves, kļūdams arī par PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju (1958—1964).
• Leonīds Brežņevs ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1964—1982), līdz 1970. gadu sākumam ietekmi dalīja ar PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju Kosiginu un ceremoniālo valsts galvu, PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju Podgorniju. 1977. gadā Brežņevs kļuva par AP Prezidija priekšsēdētāju un 1980. gadā iecēla sev paklausīgu Ministru padomes priekšsēdētāju. Viņa varas laiks saistās ar stagnāciju PSRS.
• Jurijs Andropovs, agrākais VDK vadītājs, ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1982—1984).
• Konstantīns Čerņenko ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1984—1985).
• Mihails Gorbačovs ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1985—1991), tika ievēlēts par pirmo PSRS prezidentu.

Nomenklatūra

Vara koncentrējās padomju nomenklatūras rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis — arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri (darbinieki), kā arī augstākie zinātnes un kultūras pārstāvji. Nomenklatūra darbojās saskaņā ar birokrātijas standartiem, kuru pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas radītās instrukcijas vai mutiski norādījumi. Nomenklatūra veidojās no dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī tās pārstāvju izvēlē pastāvēja dažādība, var izdalīt vairākas prasības, kuras ievēroja kadru atlasē. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tie:

• kam bija politiskā ziņā "tīra” biogrāfija (pati persona bija absolūti lojāla varai, tai rados nebija "ekspluatatoru šķiru" pārstāvju);
• kas pilnībā atzina valdošo ideoloģiju un kārtību;
• kas savas darbības uzdevumus uztvēra caur politizētiem sabiedrības izpratnes stereotipiem;
• kas savā darbībā vispirms ievēroja pārvaldes formālos nosacījumus, demonstrējot saprātīgu, nomenklatūras noteiktajām robežām atbilstošu, iniciatīvu.

Nomenklatūras sistēmā notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūrā notika tad, kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos "ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā.

T. i., par darba pienākumu nepildīšanu vai sliktu izpildi. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā (hierarhijā pakāpi zemāka par iepriekšējo), nereti citā pārvaldes apakšsistēmā. Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes un radniecības, nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā.

Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas, jo padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli: atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais — nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu ("speciālie" veikali ar daudz plašāku preču klāstu, dienesta automašīna, dienesta dzīvoklis, dienesta vasarnīca u.tml. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam — privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats: aizejot no amata, lielākā daļa tam pienākošos privilēģiju zuda. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš — no komjaunatnes uz kompartiju.

Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem), bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā — pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim, partijas ģenerālsekretāram — Staļinam.

60.—70. gados ģenerālsekretāri zaudēja savu vienpersonisko varu, tajā daloties ar partijas Centrālkomitejas Politbiroju. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai — vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam.

Padomju republikas un to deklarētā suverenitāte

Dažādos laika posmos PSRS sastāvēja no 4 līdz 16 Padomju Sociālistiskajām Republikām (PSR), no kurām dominējošā visās jomās bija KPFSR. Robežas un tajā ietilpstošo republiku un citu teritoriju sastāvs mainījās. Pēdējo lielāko teritoriālo aneksiju, tai skaitā Baltijas valstu, Polijas austrumu daļas, Besarābijas, Somijas austrumu daļas okupācijas, kā arī Tivas, Japānas ziemeļu salu un Čehoslovākijas austrumu daļas (Karpatu Rutēnijas) aneksijas rezultātā PSRS teritorija gandrīz sasniedza Krievijas impērijas platību tās ziedu laikos (ārpus PSRS robežām palika daļa Polijas un Somijas republikas, kā arī Aļaskas štats).

Par padomju sociālistisko republiku suverenitāti 1924. gada PSRS konstitūcijā bija rakstīts, ka:

"3. pants. Savienoto republiku suverenitāte ir ierobežota vienīgi šīs Konstitūcijas ietvaros un vienīgi lietās, kas atbilst Savienības kompetencei. Ārpus šiem ietvariem katra savienotā republika patstāvīgi īsteno savu valsts varu; Padomju Sociālistisko Republiku Savienība aizsargā savienoto republiku suverēnās tiesības.

4. pants. Katra savienotā republika var brīvi izstāties no Savienības."

Savukārt 1936. gada PSRS konstūcijā bija papildināts, ka:

"13. pants. Padomju Sociālistisko Republiku Savienība ir savienota valsts, kas izveidota Padomju Sociālistisko Republiku brīvprātīgas apvienošanās rezultātā.

15. pants. Savienoto republiku suverenitāte ir ierobežota vienīgi šīs Konstitūcijas ietvaros un vienīgi lietās, kas atbilst Savienības kompetencei. Ārpus šiem ietvariem katra savienotā republika patstāvīgi īsteno savu valsts varu; Padomju Sociālistisko Republiku Savienība aizsargā savienoto republiku suverēnās tiesības.

17. pants. Katra savienotā republika var brīvi izstāties no Savienības."

Savukārt, 1977. gada PSRS konstūcijā par PSR suverenitāti bija teikts, ka:

"70. pants. Padomju Sociālistisko Republiku Savienība — vienota savienota daudznacionāla valsts, kas izveidota uz sociālistiskā federālisma pamatiem nāciju brīvas pašnoteikšanās un līdztiesīgu Padomju Sociālistisko Republiku brīvprātīgas apvienošanās rezultātā.

72. pants. Katrai savienotajai republikai ir tiesības brīvi izstāties no PSRS.

76. pants. Savienotā republika ir suverēna padomju sociālistiskā republika, kas apvienojusies ar citām padomju republikām Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

Ārpus 73. pantā minētajiem ietvariem katra savienotā republika patstāvīgi īsteno savu valsts varu."

Saimniecība

Rūpniecība bija attīstīta nevienmērīgi — relatīvi augsts līmenis tika sasniegts ieguves, metalurģijas, mašīnbūves, militārajā u.c. tā saucamajās „smagās rūpniecības” nozarēs, bet patēriņa priekšmetu un pakalpojumu ražošanā šis līmenis bija zems. Šī disproporcija noteica valstu militāro varenību un iedzīvotāju relatīvi zemo dzīves un patēriņa līmeni.

Pastāvēja uz valsts īpašuma balstīta stingra saimnieciskās dzīves centralizācija — t. s. komandekonomika. Privātpersonām nevarēja piederēt ražošanas līdzekļi (ražotnes, derīgo izrakteņu ieguves karjeri u.tml.) un dabas resursi, kas viss skaitījās "tautas īpašums". Bija atsevišķi īslaicīgi periodi (NEP laiks, kooperatīvu laiks), kad bija atļauta nosacīta individuāla uzņēmējdarbība, taču nebija atļauts izmantot citu personu algotu darbu lielākas peļņas gūšanai. Saimnieciskajā dzīvē noteicošie bija ideoloģiski un politiski apsvērumi, nevis saimnieciska lietderība. Tautsaimniecībā dominēja ārpusekonomiskas, uz ideoloģiskām direktīvām balstītas, politiskās vadības, plānošanas un piespiešanas metodes. Tautas vārdā ar "tautas īpašumu" un tās darba rezultātiem rīkojās nomenklatūra — partijas un valsts aparāta funkcionāri. Indivīdu personiskās vajadzības un intereses tika pakārtotas valsts labumam un valsts interesēm.

Laiku starp Staļina nāvi un Hruščova atcelšanu var iedalīt divos posmos, kuru robeža ir 1959. gads.

No 1953. gada valstī notiek aktīva destaļinizācija, ekonomiskās un politiskās reformas, kam seko pieci salīdzinošas stagnācijas un neveiksmju gadi. Pirmais posms iezīmē straujas politiskā terora beigas un gulaga nometņu slēgšanu. Tika veikti strauji uzlabojumi strādnieku un kolhoznieku dzīves apstākļos. Centralizēto ministriju kontroli aizstāja reģionālo sovnarhozu modelis. Valsts prestižu un pašapziņu cēla veiksmīgais padomju kosmosa programmas sākums.

1959. gadā sākas vairāki vāju ražu gadi, sliktākais no kuriem ir 1963. gads, atklājot padomju lauksaimniecības vājumu, ko nespēja glābt Hruščova lauksaimniecības kampaņas. Daudzās pilsētās sākās kopš kara gadiem neredzēts pārtikas trūkums. Hruščova varas pēdējos 6 gados strādnieku algas pieauga par 2—4% gadā, kamēr piena un gaļas cenas cēlās par 25—30%. Ekonomisko problēmu dēļ nenotika plānotā darba nedēļas saīsināšana un pensiju paaugstināšana. Sāka bremzēt strauji uzsāktā dzīvojamo māju celtniecības programma.

Vieglā rūpniecība nespēja nodrošināt augošās produktu kvantitātes kvalitāti