1710. gada Vidzemes un Igaunijas kapitulācija jeb Vidzemes bruņniecības un Rīgas pilsētas kapitulācijas  (Die Capitulationen der livländischen Ritter- und Landschaft und der Stadt Riga)

bija tobrīd Zviedrijai pakļauto Livonijas un Igaunijas provinču bruņniecību un pilsētu pašpārvaldes institūciju rātes un ģilžu padošanās Krievijas caram Pēterim I.

Vidzemes kapitulācijas aktu parakstīja 1710. gada 15. (4.) jūlijā.

Pēc Krievijas iebrukuma, Vidzeme bija pilnībā izpostīta teju 10 gadus ilgušajā karā un jau 1702. gada beigās grāfs Šeremetjevs vēstulē caram Pēterim rakstīja:

"Varenais Dievs un vissvētā dievmāte ir Tavu vēlēšanos piepildījusi. Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas [..] Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes. Kā klājies postīšanas laikā, zina stāstīt gūstekņi [..] Ko lai es iesāku ar laupījumu?"

Šeremetjevs Rīgas aplenkumu bija sācis jau 1709. gada oktobrī un pēc 10 mēnešu bada un slimībām (Livonijā uzliesmoja mēra epidēmija) pilsēta bija spiesta padoties un "labprātīgi" atdeva "pilsētas atslēgas" jaunajiem iekarotājiem. Atšķirībā no Zviedrijas, kuras karaļu un Livonijas / Kurzemes -Zemgales hercogistes dzimtas saistīja radniecīgas saites, Krievijai uz šīm zemēm nebija nekādu citu tiesību, kā militārs pārspēks.

Kapitulācijas akti bija viens no Baltijas guberņu autonomijas pamatojumiem 18. un 19. gadsimtā līdz imperatora Aleksandra III valdīšanas laikā sāktajai Baltijas totālas pārkrievošanas politikai.

1710. gada Vidzemes un Igaunijas kapitulācijas aktos Krievijas cars Pēteris I garantēja Baltijas provinču administratīvo, ekonomisko un kultūras autonomiju, īpaši vietējās tiesvedības, Evaņģēliski luteriskās baznīcas rituāla un vācu valodas kā oficiālās valodas tiesības, kas bija līdzīgas 1561. gada Viļņas ūnijas līgumā Sigismunda II Augusta Livonijas ordenim dāvātajām privilēģijām.

Piemēram, Rīgas pilsētas kapitulācijas akta 1§ bija minēts, ka

"Nesagrozītā veidā pilnībā tiek saglabāta Augsburgas konfesija, kā arī uz tās pamata dibinātā Ticība saskaņā ar vairāk nekā 200 gadu garumā piekoptajiem rituāliem visās baznīcās un citās vietās šajā pilsētā un tās apgabalā un diecēzēs, tāpat arī – kā bijušajos poļu laikos – konsistorija, kuras lēmumi nav pārsūdzami.

Mācītājus un ģimnāzijas skolotājus amatos neieceļ, bet tos netraucēti ievēl un apstiprina rāte. Nemainītā veidā – tāpat kā līdz šim – saglabātas tiek arī gan latīņu, gan vācu skolas pilsētā un laukos ar saviem mācīšanas, rituālu un audzināšanas procesiem un ienākumu avotiem.[…]"

Livonijas bruņniecības kapitulācijas akta 10§ bija minēts, ka

"visās tiesās tiks lemts pēc Livonijas privilēģijām ieviestajām paražām, arī pēc zināmajām senajām Livonijas bruņinieku tiesībām [...]"