Cenšoties "modernizēt" atpalikušo Krievijas valsti pēc Eiropas parauga, Krievijas cars Pēteris I cita starpā pārceļ jaunā gada sākumu uz 1. janvāri. Līdz 1700. gadam Krievijā gada maiņa notika 1. septembrī.

***

Nereti Pēteris I tiek attēlots kā Krievijas "eiropizācijas" vadītājs,-  pat dižciltīgajiem krieviem tika apcirptas bārdas, jāgērbjas pēc "eiropiešu modes", bija pat jāizglītojas.

Taču pamatā tikai tās ekonomikas nozares, kuras Pēteris I Krievijā nemēģināja “attīstīt”, ar laiku sasniedza vislabākos panākumus.

Ne Pēterim, ne tā pēcnācējiem nebija laika pievērsties vieglajai rūpniecībai, un līdz XX gs. Krievija apgādāja visu Eirāziju ar labu katūnu. Arī trauku ražošanai palaimējās nepievērst sev cara reformatora interesi, un radās spēcīgā, visā pasaulē zināmā Krievijas porcelāna rūpniecība.

Taču tās nozares, kurās vai nu ieviesa valsts monopolu, vai kuras modri uzraudzīja "progresīvais" monarhs — metalurģija, kuģu būve, celtniecība u.c., - nīkuļoja.

Papildus slogs bija valsts militarizācija.

1701. gadā armija un flote aprija 3/4 (~75%) valsts ienākumu, 1710. gadā - 78%, bet 1724. gadā (kad nekāda kara nebija) — ap 2/3 (66%). Lai gūtu līdzekļus savām militārajām izpriecām, Pēteris vairākkārt samazināja algas valsts dienestā esošajiem, bet vienlaikus palielināja nodokļus. P. Miļukovs savulaik aprēķināja, ka Pētera I valdīšanas laikā tiešie un netiešie nodokļi palielinājās piecas ar pusi reizes, turklāt neņemot vērā inflāciju un valsts diktētās cenas. Rezultātā, valsts dienesta darbinieku galvenais ienākumu avots bija nevis alga, bet gan kukuļi un korupcija, kuri sasniedza pat Krievijā nebijušus apjomus

Milzīgo līdzekļu tērēšana militarizācijai jau pēc 10 gadiem no pārejas uz "Eiropas laiku" un "Eiropas loga ciršana" rezultējās kā Livonijas daļas ieņemšanā. 1701- 1710. gadā Ziemeļu kara laikā, Livonijā iebrukušie krievi Vidzemes daļā un Rīgā iznīcināja un izveda uz Krieviju ap 80% iedzīvotāju. Tā rezultātā 1710. gadā Rīga padodas Krievija un uz 208 gadiem tika anektēta un okupēta Krievijas sastāvā. Kurzemes- Zemgales hercogiste spēja saglabāt savu patstāvību līdz 1795. gadam, līdz arī tā tika inkorporēta Krievijas sastāvā. Lai gan Napoleona iebrukuma laikā 1812. gadā Kurzemes-Zemgales hercogiste uz laiku tika atbrīvota (1812. gada 1. augustā Jelgavā tiek pasludināta hercogistes atjaunošana), taču tā pastāv tikai 3 mēnešus, turklāt franču un prūšu militāro spēku klātbūtnē.

Tikai 1918. gadā Latviju veidojošās teritorijas atjauno savu neatkarību no Krievijas, sākotnēji, 1918. gada martā atjaunojot hercogistes (ar Latvijas daļu okupējušo Vācijas spēku atbalstu). Tās pašlikvidējās un savas pilnvaras 1918. gada beigās nodod K. Ulmaņa Latvijas Republikas pagaidu valdībai.