Polija (sākotnēji Polijas- Lietuvas republika) vēsturiski bijusi Latvijas tautas sabiedrotais cīņās pret krievu centieniem okupēt šīs pēdējās baltu tautu teritorijas (Krievija šobrīd izpletusies vairumā izsenis baltu tautu apdzīvotajās teritorijās, kuras vēsturiski pletās no Baltijas jūras līdz Piemaskavai)

Jau 1562. gadā- Livonijai nespējot noturēties pret nemitīgajiem maskaviešu (krievu) iebrucējiem, tā noslēdza līgumu ar Poliju- Lietuvu, kļūstot par to vasali. 1772. gadā, noslēdzot slepenu vienošanos ar Austroungāriju un Prūsiju, Krievija okupēja Polijas daļas, arī Latgali, bet 1795. - Kurzemes- Zemgales hercogisti. Krievu okupētās un apspiestās tautas nemitīgi (1794., 1812. 1831., 1863. ) sacēlās pret Krievijas okupāciju. Pirmā Pasaules kara iznākums ļāva krievu okupētajām tautām atgriezties pie sava valstiskuma, taču tas bija jāizcīna asiņainās cīņās pret iebrukušo Krievijas Sarkano armiju. 

***

Poļu -latvju kopīgā uzvara.

Polijas divīzijas ģenerālis un armijas inspektors Eduards Smiglijs - Ridzs ievietojis Polijas militāra laikraskta jubilejas numurā,,Polska Zbrojna" sekošu rakstu par Latvljas-Polijas armijas kopējo kara darbību 1920. g. Latgalē.

"...Aukstais un sniega bagātajā 1919. gada decembrī, ievadīja poļu-Iatviešu kopējo gatavošanos uz kara operāciju izvešanu, lai ieņemtu Daugavpili un latviešu Latgali.

"Stingra ziema* to gadu Ildzināja Svencjarvu apgabala ciemu ēku jumtus ar zemi, visu pārklādama ar biezu sniega kārtu. Skaidras dienas, kad sals pieturējās pie 20 grādiem, sniegs apspīdēts-no saules laistījās ar neparastu mirdzumu. Dūmi no eku jumtiem kapa taisni augša zilajā debess izplatījuma.

Leišu ziema stāvēja priekša visa savā krāšņuma un bija briesmīga priekš slikti apģērbtiem kareivjiem ar dzelzs kaskām uz galvas. Neskatoties uz lielo aukstumu, sliktiem dzīvokļiem, dažām neatvairāmam nepilnībām šinī laikā, ari uz lipīgam slimībām ka tīfu un influenci — armijas gara stāvoklis bija ļoti možs. Tam par iemeslu bija pastāvīgas uzvaras. Pinnē leģionu divizija sakot no 1919. g. aprija ar uzvarošām kaujam bija gājuse pastāvīgi uz priekšu sakot no Viļņas līdz Daugavai un līdz tagadējai robežai uz rītiem no Viļņas. Trešā leģionu divīzija, kura pienāca vēlāk ņēma dalību kaujas pie Daugavas un pirmā kavaleriļjas brigāde savus ieročus šinīs kaujās nesa, attaisnodama pilnīgi uz viņu liktās cerības.

Šīs 3 vienībās ietilpa mana kaujas grupa. Daļās iesakņojas pārliecība par lielinieku armijas nesamērojami zemākām kaujas spējām. Skaisti izvērsās  iniciatives un pašaizliedzīgu uzbrukumu gars un zīmīgs bija apstāklis,ka visas operācijas tika izvestas ļoti ātri ar brīnumpilnu izturību gājienos.

Pārākuma sajuta piedeva morālisku spēku,kurš atjāva pašu grūtāko stāvokli izmantot sev par labu. Cik reizes pirmās divīzijas leģiona daļas pierādīja, ka tikai tas ir ielenkts un atgriezts no savas armijas, kurš par to domā. Lielinieki sāka mūs cienīt t. i., viņi demoralizejās.

Viena no lielākām operācijām tika izvesta novembra sākumā, kad izlīdzinājām ģen. Ļasocka rajonā fronti starp Polocku un Leplu. Šo uzdevumu tik spīdoši veicam, kā šinī fronte lieliniekus apklusinājām uz ilgu laiku.

1919. g. beidzās priekš mums labvēlīgi. Bagāti un stipri ar pag. gada uzvaram droši raudzljamies nākotnē. Šinī jaunajā gadā vajadzēja realizēties plānam par kuru tika vestas sarunas jau agrāk, t.i. kopīga kara darbības izvešana ar Latvijas armiju uz Daugavas ziemeļu krasta. Jau izvestas rudens operācijās pie Daugavpils mēs bijām Daugavpils priekšpilsētas daļās, kad likvidējām lielinieku fronti Daugavas dienvidus krastā.  Pēdējās nedēļās kareivjos radās tā psicholoģija, kura rodas ar ilgāku stāvēšanu netālu no pilsētas, kurā atrodas ienaidnieks.

Par tādu pilsētu pastāvīgi domā. Pilsēta liekas noslēpum. un reize ar to ari pievelkusas kareivju domas. Tātad kareivju psicholoģija bija sagatavota. Virsniekiem nebija nekādu lielu politisku uzdevumu, jo tika ņemts vērā ienaidnieks, kas saistījās ar nesen atpakaļ nodibināto Latvijas valsti.

Man personīgi sākot ar tuvošanos noteiktam mērķim izauga jauni komandēšanas uzdevumi pie spec. politiska stāvokļa, kuram pamatā bija 2 valstu līgums.

Par tāda uzdevuma grūtībām es zināju no sabiedroto cīņu vēstures. Bez tam es biju par liecinieku sabiedroto—austriešu—vācu darbībai lielajā pasaules karā. Tomēr manu apziņu iespaidoja uz rītu paredzamām grūtībām tikai valstisks mērķis — poļu armijas priekšstfāja sajūta un beidzot visi noteicošie  karavīra instinkti, kā izvest operācijas ar nezināmiem man kareivjiem, iepazīties ar viņiem un redzēt izvestas operācijas beigas, jo par panākumiem es nebiju pilnīgi pārliecināts.

Nepazīdams personīgi latviešus no praktiskas puses, es zināju kā viņi izdzina Bermontu no Latvijas un jutu pret latviešiem cienību. Par Bermonta armiju mums bija uzskats, tā sastāvot no vecās Vācijas armijas dajām. Tamdēļ, būdams vēl Viļņā, cerēju ar Bermonta armiju sastapties un izturēt jo sīvas cīņas.

Tādi ir noteikumi zem kādiem es pieņēmu komandēšanu par poļu-Iatviešu grupu.

Par kopīgo poļu-Iatviešu armiju darbību pret lieliniekiem tika noslēgts sekošs līgums:

Polijas-Latvijas karaspēks 3. janvārī 1920. g. uzsāk kopēju darbību pret lielinieku fronti uz linijas Kraslava-Višķi un Dubnas upe. Par operācijas mērķi ir ieņemt min. liniju un turēt pastāvīgu saiti abu armiju starpā.

Operāciju izvešanai Latvijas virspavēlniecība nozīmē kaujas grupa sastāvošu ar 10 000 šautenēm un Polijas virspavēlniecība nozīmē grupu no 30.000 šautenēm. Nogrupējas kopīga komanda, kura uz kopēja vienošanos tiek padota ģenerālim Ridz-Smiglijam. Pie viņa par Latvijas- Polijas grupu štāba priekšnieka tiek pilnvarots no Latvijas virspavēlnieks palkv.-leitn. Veiss.

Barību zirgiem, sakot no operāciju izvešanas dienas un pārtika karavīriem pēc 7 dienām no operācija sakuma.

Tomēr Polijas karavīriem jāņem sev pārtika priekš 3 dienām pašiem. Pašvaldību organizēšanai un lai vietējie iedzīvotāji uzturētu sakarus ar ģen. Smigla-
Ridz štāba, tiek pilnvarota spec. persona, kura arī plrzin pārtikas piegādāšana Polijas karaspēka daļēm.

Dzelzs tilta būvi pār Daugavu uzņēmas uz sevis Polijas karaspēks kura rīcībā ari atradīsies tilts un dzelzsceļlinija līdz Daugavpils dzelzsceļstacijai to ieskaitot. Karaspēka ieguvums, kurš atņemts ienaidniekam t i. visi ieroči un artilērijas noliktavas jāatdod Latvijas virspavēlniecības rīcība.

Polijas karaspēks paliek uz labā Daugavas krasta līdz tam laikam, kamēr Latvijas armijas virspavēlniecība atradis par vajadzīgu novietot latviešu karaspēku. Pēc tam uz labā Daugavas krasta paliek vienīgi poļu armijas nodaļa kara apsarga dzelzsceļu.

Šo Ilguma no Latvijas parakstīja Latvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Balodis un virspavēlnieka štāba priekšnieks ģenerālštāba pulkvedis Radziņš. No Polijas pases līguma parakstīja Polijas armijas virspavēlniecības delegats ģen. štāba kapteinis Miškovskis.

Kādus slēdzienus no operācijas ieguva? Teorētiski man likās, ka divu patstāvīga valsts karaspēku kopdarbība būs neizbēgami daži pārpratumi. Rakstu teorētiski, tamdēļ ka faktiski neka tamlīdzīga nebija un nekādi konflikti nekavēja mani no iesāktā darba. Abas puses pielika daudz pūles kopēja mērķa sasniegšanai. Attiecības starp abām karaspēka vienībām bija labas un mierīgas. Ar man padotiem Latvijas armijas karavīriem bija ļoti apmierināts un manas attiecības ar Latvijas armijas virspavēlnieka štāba gan rakstiska, gan personīga satiksmē ar pulkvežiem Balodi un Radziņu ir palikušas man mīļa atmiņa ar savu nopietno lojalitāti. Var teikt, ka karalaika kopdarbība ar sabiedroto izvirzās apm. 50 proc. daž. grūtības. Augšā apradīta gadījuma turpretim kara grūtības stipri atviegloja latvieša kara spēka lielās kaujas spēja.

Ar prieku aizrāda, ka Latvijas armijai kareivis bija pilna mēra kaujas Spējīgs ar lielu izturība un fiziska ziņa bija labāks pat par mūsu (Polijas) armijas kareivi, kuram piemita jo liels temperaments.

Apstiprinot teorētiskās konflikta varbūtības, tomēr konstatēju, ka mēs nogājām visas kaujas ar latviešu armiju pilna saskaņa un saticība. Piekomandētais pie manis štāba priekšnieks pulkv.-leitn. Veiss saprata savu stāvokli un centas izpildīt visas pavēles, ka ari uzturēja pastāvīgi sakarus ar Latvijas armijas
daļām.

Visvairāk uzmanību vajadzēja piegriezt karaspēka garnizona dzīvei, jo tur visbiežaki nāca priekša nesaprašanas, kura atsaucas uz abu armija daļu kopēju komandēšanu. Beigas pateicos tiem. kari atmin par poļu armijas karavīru kapiem Latgalē. Mīļas rokas lai apkopj to kritušo kareivju kapus.

Vispārējais mūsu zaudēto karavīra skaits šinīs kaujas ir 2920 karavīri. No tiem 107 nošauti un 684 stipri cietuši no sala.

Latvijas Kareivis, Nr.22 (29.01.1925)