Džihāds (جهاد, kas cēlies no saknes jhd 'censties, pūlēties, cīnīties') ir plašs un dažādi interpretējams jēdziens islāmā.

Izšķir t.s. lielo džihādu (jihad al-akbar), kas ir cilvēka iekšējā cīņa pret paša trūkumiem un ļaunumu, un mazo džihādu (jihad al-asgar), kas ir islāma izplatīšana un aizsargāšana, ja nepieciešams - arī militāri.

Islāma teologi izšķir vēl piecus "cīņas Dieva vārdā" (jihad fi sabilillah) veidus:

• sirds/dvēseles džihādu (jihad bin nafs/qalb),
• valodas džihādu (jihad bil lisan),
• spalvas/zināšanu džihādu (jihad bil qalam/ilm),
• rokas džihādu (jihad bil yad) un
• zobena džihādu (jihad bis saif).

Sirds/dvēsels džihāds ir cilvēka iekšējā cīņa pret ļaunumu, valodas džihāds ir cīņa pret ļaunumu ar rakstiem un runām (sprediķiem, propogandu u.c.), spalvas/zināšanu džihāds ir cīņa pret ļaunumu ar islāma teoloģijas studijām, islāma jurisprudenci un zinātni. Rokas džihāds ir cīņa pret ļaunumu ar rīcību, piemēram, svētceļojumu, rūpēšanos par veciem cilvēkiem utt. Zobena džihāds ir bruņota cīņa Dieva vārdā (qital fi sabilillah) jeb svētais karš.

Pēdējo "oficiālo" džihādu 1914. gada 14. novembrī (Pirmā pasaules kara laikā) pasludināja Osmaņu impērijas islāma šeihs (Šeihs Ul-Islāms), aicinot visas pasaules musulmaņus, tai skaitā tos, kas dzīvo sabiedroto valstīs, vienoties cīņā pret Lielbritāniju, Franciju, Krieviju, Serbiju un Melnkalni.

Toties Mekas emīrs šeihs Huseins ibn Alī noraidīja osmaņu lūgumu apstiprināt džihādu, pamatojot atteikumu ar to, ka "Svētais karš nevar būt agresīvs un ir pilnībā neiespējams ar sabiedroto - kristiešu Vāciju"