Jau pulksten 4 vācieši sāka apšaudi. Tad sekoja kājnieku uzbrukumi. Pāri aizsalušajam Tosmares ezeram starp Redanu un Ziemeļu fortu. Ziemeļu fortu ieņēma. Krita vairāki kareivji, arī virsnieks Vitants. Ienaidnieks turpināja iet tālāk – gribēja tikt aizmugurē Šķēdes tilta aizstāvjiem, uzbrukt Karostas darbnīcām, Vidusfortam.

Vidussforta aizstāvji no Siguldas pulka 8.rotas neizturēja. Ieņēma arī Dienvidu fortu.

Bet ap 20 latviešu vīru iebarikādējās uzspridzinātajā pulvera pagrabā.

Sāka apšaudīt Vezuva fabriku un Aleksandra (tagad Brīvības) ielas galu. Ieņēma Saules muižu.

Dažas vienības tuvojās Karostas darbnīcām. Sakari Latvijas pusē pārtrūka. Angļu atbalsta uguns koriģētājs krita gūstā. Apklusa arī angļu artilērija, kas ne tikai traucējusi ienaidniekam virzīties uz priekšu, bet ir milzīgs morāls atbalsts tumsā un salā.

***

Gaismai austot, pirmā cīņu uzsāka Karostas komandanta komanda. Leitnants Radziņš apturēja aizstāvju karavīrus, kas atkāpās. Iesāka cīņu mežā. Ienaidnieks no tuvcīņas izvairījās. Atkāpās uz redanu. To ieņemot, nāves bite iedzēla Radziņam.

Kapteinis Ābeltiņš aiz katedrāles satika atejošus karavīrus, paņēma līdzi uzbrukumā. Devās uz redanu, tad Ziemeļu fortu.

Grobiņas bataljona vīri, ejot gar ezeru uz priekšu, satika vīrus, kas samulsuši atkāpās. Paņēma viņus līdzi. Un – uz priekšu.

Pie Saules muižas, palīdzēdams aizstāvjiem to atgūt, pa ienaidnieka pozīcijām uguni atklāja bruņuvilciens "Kalpaks".

Kapteinis Kalniņš pulksten 10 pavēlēja uzbrukt fortiem. Atbrīvoja Ziemeļu fortu. Atbrīvoja Vidusfortu. Atbrīvoja Dienvidu fortu un tos 20 cīnītājus, kas visu kaujas laiku tur noturējušies saspridzinātajā pulvera pagrabā.

Uzvara.

Liepāja pieder Latvijai.

Jau 15.novembra pēcpusdienā ienaidnieks no Grobiņas atkāpās uz Durbi un Gaviezi. 

Cena?

• Krituši 2 virsnieki un 36 kareivji.
• Ievainoti 3 virsnieki un 68 kareivji.
• Pazuduši 3 virsnieki un 124 kareivji.

Kas ar viņiem notika? Krita gūstā? Noslīka tajā metru platajā āliņģī, ko visgarām Liepājai nācās izcirst ezerā? Izšķaidīti Vidusforta pulvera pagrabā ar sprāgstošām lodēm 14.novembra pievakarē, kad vācieši atkāpjoties aiz dusmām negribēja atstāt gūstekņus dzīvus?

Cik no viņiem zinām, atceramies un godinām šodien? Cik atceramies tos, kuri cīnījās un kuriem bija laime dzīvot pašu izcīnītajā valstī? Un kam viņi jāatceras? Piederīgajiem? Valstij? Pašvaldībai? Muzejiem?

Ielu plāksnītes vēsta – 14.novembra bulvāris, Ģenerāļa Dankera iela, Ģenerālā Baloža iela, Virsleitnanta Klestrova iela, Zemitāna iela, Cēsu rotas iela, Pulkveža Brieža iela, Pulkveža Ķūķa iela, Oskara Kalpaka iela, Virsseržanta Klaviera iela.

Ko par šiem vīriem zinām? Vai spētu viņiem līdzināties un savai zemei grūtā brīdī būt visvajadzīgākajā vietā?

Tā, kā to prata 55 gadus vecais Karostas darbnīcu dokmeistars Jēkabs Klaviers. 1919.gada 13.novembrī, redzēdams, ka vācieši tuvojas Liepājai, viņš iestājās pilsētā organizētajā Latgales papildu bataljonā. Vēl ilgi pēc aizstāvēšanas kaujām klīda nostāsti par vīru, kas, varenajai bārdai vējā plandot, degošu skatienu un varenu balsi apturējis bēgošu un par savu dzīvību satrauktu jaunekļu pulciņu  un pārliecinājis, ka bēgt nav vērts, ka vācieši nemaz tik drosmīgi nav, ka uzvara ir taisnības pusē. "Ja vācieši ir tuvu, tad mēs viņiem esam vēl tuvāk!" bijis sauciens, ar kuru viņš iedvesmojis aizstāvjus, starp kuriem bijuši arī citi darbnīcu strādnieki.

Pie Karostas ūdenstorņa, viņa vadīti, pārdesmit vīru tik pēkšņi, ar tādu sparu un tik draudīgi uzbrukuši vāciešiem, ka tie nolēmuši, ka aiz viņiem noteikti seko vesela divīzija, un metušies bēgt. Varbūt tā bija savas misijas nolemtības apziņa, kas Jēkabam Klavieram lika, apkārt neveroties, ienaidnieka niknajai ugunij uzmanību nepievēršot, iet uz priekšu un pirmajam ieiet vāciešu pilnajā Ziemeļu fortā. Varbūt – kāda augstāka vara. Ja vācieši būtu ienākuši Liepājā, sāktos cilvēku apšaušana, kā tas bija 1919.gada maijā Rīgā.

Kādreiz tika rosināts, ka jāizstrādā izziņas materiāli par Liepājas aizstāvēšanas cīņu vēsturi, ka ielās, kuru nosaukumos ir cilvēku vārdi, jāpieliek vismaz plāksnīte ar īsu norādi, kāpēc tā nosaukta šajā vārdā. Rosinājums palicis rosinājuma rāmjos.

Kādu piemiņas akcentu Liepājā būtu pelnījuši daudzi. Piemēram, ģenerālis Ludvigs Bolšteins, kurš 1919.gada janvārī Liepājā sāka organizēt jaunformējamos spēkus.

Starp citu, 1919.gada 6.februārī izveidoja arī muzikantu komandu, no kuras izauga Latvijas armijas orķestris. Arī par to, ka viņš, būdams Latvijas Robežsargu brigādes priekšnieks, 1940.gada 21.jūnijā padošanās vietā izvēlējās nāvi. Pirms aiziešanas viņš uzrakstīja atvadu vēstules. Priekšniecībai: "Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu staltu ēku, savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties. Ģen. Bolšteins (paraksts)."

Mātei: "Māt, piedod, es citādi nevarēju." Vēlāk par ģenerāli Bolšteinu pulkvedis Arvīds Krīpens rakstīja: "Bolšteins devās nāvē ne aiz bailēm no gaidāmām mocībām, bet gan pildot augstāko karavīra pienākumu, lai aiznestu kapā tikai viņam zināmus valsts noslēpumus un glābtu daudzu citu dzīvības."

Nekur neredz arī piemiņas zīmi pulkvedim Oskaram Dankeram, kas 1919.gadā vadīja Liepājas aizstāvēšanu. Lai arī nevērtē viņa darbību Otrā pasaules kara laikā, to, ko viņš izdarīja Liepājas aizstāvēšanas dienās, par augstu novērtēt nav iespējams.

Labi, ka Liepājai izdevies ar piemiņas plāksni pie tehnikuma ēkas iemūžināt 1919.gada aizstāvēšanas cīņu dalībnieka liepājnieka Friča Celmiņa piemiņu. Zēns būdams, viņš mīlējis organizēt pa Liepājas ieliņām un ezermalas pļavām puiku maršus ar paštaisītiem koka zobeniem. Pabeidzis Liepājas Nikolaja ģimnāziju, 1915.gadā brīvprātīgi pieteicies jaunformējamajā 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā. No turienes nokļuvis Maskavas praporščiku skolā un sācis savu karavīra dzīvi.

Bet iznācis vilties, jo 1918.gada novembrī viņš atvaļināts kā "komunisma revolūcijai" neizmantojams. Atgriezies Liepājā pie vecākiem, viņš brīvprātīgi pieteicies Apsardzības rotā. Un sākās virsnieka Celmiņa grūtais Latvijas atbrīvošanas kauju un cīņu laiks gan ar landesvēru Liepājā, gan ar krievu lieliniekiem. Arī viss viņa mūžs bija saistīts ar Latvijas armiju. Līdz 1940.gadam.

17. jūnija rītā, kad Rīgas pievārtē jau bija sarkanarmijas tanki, rīdzinieki redzēja, ka Kara ministrijas apkārtne ir pārklāta it kā ar melnu sniegu un gaisā vēl lidinās sadegušu papīru plēnes. Visu nakti Kara ministrijā dedzināti slepenie dokumenti. To darījis Informācijas daļas (izlūkošanas dienesta) priekšnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvedis Fricis Celmiņš. Dokumenti, kas varētu pazudināt Latvijas patriotus un mūsu draugus aiz robežām, tika iznīcināti. Pašu Celmiņu vairākkārt sauca uz pratināšanu PSRS sūtniecībā. Ir zināms, ka no Celmiņa bija pieprasīts Krievijā dzīvojošo Latvijas aģentu saraksts. Celmiņš zināja daudz noslēpumu, kas bija svarīgi okupantiem.

Lai glābtu no bojāejas savus padotos un dienesta biedrus, viņš pēc ceturtā izsaukuma uz pratināšanu 24.jūlijā savā dzīvoklī Elizabetes ielā nošāvās.

Liepāja, tāpat visa Latvija, ir pilna vēstures. Pilna sen skanējušu soļu, kauju trokšņu, smieklu, sāpju vaidu, izmisuma un varonības. Bet šodien Karostas ielās plaukst vasara. Zied ceriņi. Zied jasmīni. Zied kastaņas un birdina baltsārtu ziedu sniegu. Pār laikiem. Pār atmiņām. Un tik daudziem nezināmo pagātni.

Uz kādu nākotni mums cerēt?

Līvija Leine,
"Kurzemes Vārds"