Kauja pie Azenkūras, kurā Simtgadu kara laikā sastapās Anglijas un Francijas karaspēki, bija nozīmīga no vairākiem aspektiem. Kaujas rezultātā Anglija pierādīja savu taktisko spēku - garloku (longbow) šāvēju priekšrocības attiecībā pret franču armiju. Tā ir viena no vislabāk dokumentētajām viduslaiku kaujām, jo kaujas pierakstus atstājuši vismaz 7 dažādi avoti, turklāt trīs no tiem paši bija kaujas dalībnieki.

Kaujas gaitā pret apmēram 9000 angļiem, no kuriem 5/6 bija viegli bruņoti garloku šāvēji, pretī stājās ievērojami lielāks - no 12,000 līdz pat 36,000 liels franču karaspēks. Franču karaspēka sastāvā bija vairāk kā 10,000 bruņinieku- smagi bruņotu dižciltīgo. Bruņinieku sastāvā bija gan kavalērija, gan kājinieki.

Izmantojot reljefa priekšrocības (franči atradās šaurā purvainā ieplakā, angļi- paugurā), angļiem izdevās iznīcināt apmēram 10,000 frančus un saņemt gūstā vairāk kā 1200 bruņiniekus (dižciltīgos ņēma gūstā, lai par tiem iegūtu ievērojamu izpirkšanas maksu).

Paradoksāli, bet tiek vēsturē fiksēts, ka angļu zaudējumi bijuši 100 reizes mazāki- tikai 112 kritušie un nezināms skaits ievainoto.

Šī kauja bija nozīmīga arī tāpēc, ka tās rezultātā Anglijas karalis Henrijs V, kurš personīgi cīnījās angļu rindās, piespieda frančus parakstīt venošanos, ka viņa pēcnācējs - Anglijas Henrijs VI (jeb Francijas Anrī II)  mantos gan Anglijas, gan Francijas troni.

V. Šekspīra viena no lugām - "Henrijs V" veltīta šiem notikumiem.