Poļu spēki

•  Polijas valstis
• Templiešu ordenis
• Hospitāliešu ordenis
• Teitoņu ordenis
• Svētā Romas impērija
• Silēzija
• Morāvijas Markgrāfiste
• Bohēmijas karaliste

13. februārī mongoļi sakāva Polijas armiju Krakovas vojevodas Vladimira (Włodzimierz) spēkus pie Turskas (battle of Tursko)

18. februārī tika sakautas Krakovas un Sandomieržas vienības kaujā pie Hmeļņickas (battle of Chmielnik)

24. martā tika iekarota un nodedzināta Krakova un Polijas iedzīvotājus pārņēma panika, īpaši izbēgušajiem pilsētniekiem klīstot uz rajoniem, kurus karš vēl nebija skāris.

Silēzijas hercogs Henrijs II (Henry II the Pious) ar saviem spēkiem atradās pie Legnicas, un lai sakoncentrētu lielākus spēkus, lika pamest savu lielāko pilsētu- Vroclavu izlaupīšanai, jo gaidīja palīgā savu svaini- Bohēmijas Vencislavu I ar lielu armiju.

Taču mongoļi uzzināja par Vencislava tuvošanos, un tā vietā, lai izlaupītu Vroclavu, devās uzbrukumā Henrijam, pirms tā spēki apvienotos ar Bohēmijas spēkiem.

9. aprīlī, kaujā pie Legnicas (Legnickie Pole) Henrija II spēki tika sakauti, bet pats Henrijs nogalināts. Mongoļi, kuri devās Ungārijas virzienā, pa ceļam izlaupīja Silēziju.

Lai gan Polijas spēki tika sakauti, Polija, atšķirībā no Krievijas netika pakļauta mongoļiem. Mongoļu mērķis bija nevis iegūt jaunas zemes, bet gan novājināt Poliju un piespiest to karot pret spēcīgāko valsti, kura bija palikusi Ziemeļeiropā palikusi neiekarota- pret Lietuvu.

Šī iemesla dēļ mongoļi Polijā iebruka vēl 2 reizes - 1259-1260 un 1287-1288