Japāņu vārds kamikaze parasti tiek tulkots kā “dievišķais vējš” (kami - “dievs”, “gars” vai “dievišķība”, kaze - “vējš”). Vārds atsaucas uz taifūniem, kas 1274. un 1281. gadā esot iznīcinājuši mongoļu floti, kas lielhana Hubilaja vadībā iebruka Japānā.

https://latvijasradio.lsm.lv/lv/embed/?embed=0&id=29888&time=-1_00%3A02&size=16x9&theme=black&detached=1

Kamikadzes, oficiāli Tokubetsu Kōgekitai bija daļa no Japānas militārās aviācijas speciālā uzbrukuma vienībām, kas Otrā pasaules kara Klusā okeāna kampaņas noslēguma posmos Japānas impērijā uzsāka pašnāvnieku uzbrukumus sabiedroto kara flotes kuģiem un bija paredzētas karakuģu iznīcināšanai efektīvāk, nekā iespējams ar parastajiem gaisa uzbrukumiem. Japānas armija bija zaudējusi vairumu pieredzējušo pilotu, sekojoši pilotu spējas piedalīties konvenciālās kaujās bija zemas- tie nespēja nedz pietiekami efektīvi manevrēt gaisa kaujās, izvairīties no pretgaisa ieročiem vai trāpīt ar bumbām mērķiem- tas viss prasīja gadiem ilgu apmācību. Sekojoši, Japānas virspavēlniecība pieņēma lēmumu, ka ar vadītu lidmašīnu trāpīt lielam mērķim ir lētāk, tāpēc nolēma lidmašīnas apgādāt ar degvielu "vienam virzienam", apbruņot ar vienkāršām sprāgstvielām un ietriekt mērķī. Kara laikā gāja bojā aptuveni 3800 pilotu kamikadzu, taču vairāk nekā 7000 pretinieka jūras spēku karotāju tika nogalināti kamikadzu veiktajos uzbrukumos. 

Reizēm kara lidotāji šādi bija rīkojušies arī iepriekš, taču nekad līdz tam neviena armija nebija devusi saviem pilotiem šādu pašnāvniecisku pavēli.

Pēc cīņas zaudēšanas Midveja atolā 1942. gada 4. jūnijā Japāna sāka zaudēt iniciatīvu Klusā okeāna karā. Laikā no 1943. līdz 1944. gadam sabiedroto spēki, kurus atbalstīja ASV rūpnieciskā vara, soli pa solim devās uz Japānas salām.

Pirmās pilotu-kamikadzu brigādes tika izveidotas 1944. gada oktobrī uz jūras aviācijas vienību bāzes, kurās visi piloti bija gatavi upurēt savu dzīvību savas valsts labā. Pirmais kamikadzes uzbrukums tika veikts 1944. gada 21. oktobrī pret Austrālijas flotes flagmani - smago kreiseri "Austrālija". Apbruņota ar 200 kilogramus smagu bumbu, lidmašīna, kuras pilots tā arī palika nezināms, ietriecās "Austrālijas" virsbūvē, izmētājot atlūzas un degvielu lielā apgabalā, taču kreiserim paveicās un bumba nesprāga. Tika nogalināti vismaz 30 cilvēki, ieskaitot kuģa komandieri. 25. oktobrī “Austrālija” saņēma vēl vienu triecienu, pēc kura kuģis bija jānosūta remontam (kreiseris atgriezās dienestā 1945. gada janvārī, un līdz kara beigām “Austrālija” pārdzīvoja sešus kamikadzu lidmašīnu triecienus).

Pastāv arī viedoklis, ka pirmie kamikadzes bija leitnants Takeši Kosai un nezināms seržants, kuri, piekāruši divas 100 kilogramu bumbas savām lidmašīnām, 1944. gada 13. septembrī izlidoja no Negrosas salas Boholas jūrā (Filipīnas), lai taranētu amerikāņu kuģus. Abi lidotāji neatgriezās, taču amerikāņi tajā dienā neziņoja, ka šajā apgabalā būtu noticis uzbrukums, kurā bojāti viņu kuģi.

Kamikadzu uzbrukumu maksimālā intensitāte tika sasniegta Okinavas kaujas laikā — uzbrukumos kopumā piedalījās 1 455 lidmašīnas.

Pēc kaujas par Okinavu ASV Jūras spēki bija zaudējuši 26 kuģus, 225 kuģi, no kuriem 27 bija lidmašīnu pārvadātāji, tika sabojāti. Neskatoties uz to, amerikāņu veiktie pasākumi, lai pasargātu sevi no kamikadzēm, deva rezultātu — 90% japāņu lidmašīnu tika notriektas gaisā.

Līdz Otrā pasaules kara beigām Japānas jūras aviācija bija apmācījusi 2525 kamikadzu pilotus, bet vēl 1387 pilotus deva armija. Saskaņā ar Japānas paziņojumiem kamikadzu uzbrukumu rezultātā tika nogremdēts 81 kuģis, bet 195 kuģi bija sabojāti. Pēc Amerikas datiem, zaudējumi sasniedza 34 nogrimušus un 288 bojātus kuģus. Turklāt nozīmīgs bija arī uz amerikāņu jūrniekiem atstātais psiholoģiskais efekts

Sākumā par kamikadzēm tika dēvēti tikai japāņu piloti, kas veica objektu taranēšanu. Taču samērā drīz šā vārda nozīmi paplašināja, ar to saprotot vairs ne tikai lidotājus, bet jau visus japāņu karavīrus nāviniekus. Vēlāk terminu sāka izmantot vēl plašākā nozīmē, apzīmējot cilvēkus, kas gatavi pašupurēties, neatkarīgi no piederības valstij.

Arī citas valstis ir mēģinājušas savos nacionālajos bruņotajos spēkos organizēt līdzīga tipa vienības, balstoties uz vietējām reliģiskām vai ideoloģiskām mācībām.

21. gadsimtā pašnāvnieku uzbrukumu taktiku visbiežāk izmanto islamistu dažādu grupējumu pārstāvji, no kuriem lielākais veiksmīgais uzbrukums saistīts ar Dvīņu torņu sagraušanu Ņujorkā