Janvāra sacelšanās 1863—1864 bija bruņota sacelšanās pret Krievijas impērijas okupācijas varu Polijā, Baltkrievijā, Lietuvā un daļā Latvijas teritorijas, lai atjaunotu Eiropas lielvalstu sagrauto Polijas-Lietuvas kopvalsti.

Sacelšanās tika nežēlīgi apspiesta, daudzus tās dalībniekus izsūtīja uz Sibīriju, šļahtas locekļiem, kas atbalstīja sacelšanos, atņēma īpašumus. Sākās Polijas un Lietuvas zemju pastiprināta piespiedu rusifikācija.

Latgales un Lietuvas vēsturē sākās latīņu drukas aizlieguma periods.

Daudzas muižnieku zemes pēc sacelšanās konfiscēja "kronis", un rezultātā pie nomas tiesībām Latgalē bieži tika arī "pelēkie baroni"- turīgi un izglītoti latviešu zemnieki, kā piemēram, Raiņa tēvs

• Kara gaita: 1863. gada 22. janvāris — 1864. gada 11. aprīlis
• Vieta: Polija, Baltkrievija, Lietuva, Latvija
• Iznākums: Krievijas uzvara

Karotāji

Polijas-Lietuvas kopvalsts atjaunošanas piekritēji

Komandieri

• Romualds Trauguts
• Ludviks Meroslavskis
• Marians Langevičs
• Konstantīns Kaļinovskis

Krievu spēku komandieri

• Aleksandrs II
• Mihails Muravjovs
• Frīdrihs fon Bergs

Spēki

• Brīvības cīnītāju: 30 000 līdz 200 000
• Krievu: 111 000 - 300 000

Upuri apmēram

• Brīvības cīnītāji: 10 000 - 30 000 kritušo un ievainoto
• Krievu: 3 343 kritušo un ievainoto

Prasmīga Krievijas dienestu "hibrīdkara" apstākļos daudzi latvieši bija dezorientēti. Vidzemes un Kurzemes latvieši jau 40 gadus bija brīvi no dzimtbūšanas un "baudīja" klaušu laukus. Tā kā tie bija samērā izglītoti un daļa jau ieguvuši savu īpašumus, tie jebkurus nemierus uzņēma vēsi,- tiem bija ko zaudēt. "Proletariāts" vēl nebija izveidojies. Savukārt, Latgales iedzīvotāji, kuru dzimtbūšanas atcelšanas process bija tikko sācies (1861.g. - dzimtmuižās, bet "kroņa muižās" tas sāsksies tikai vēl pēc 3 gadiem- 1866.g.), bija mazizglītoti un līdzīgi kā 21. gadsimtā,- dzīvoja Krievijas "informācijas telpā". Sekojoši - bija viegli "iespaidojami",- un nevis cīnījās pret Krievijas okupācijas varu, bet pret vietējiem poļu izcelsmes muižniekiem (kuri cīnījās tai skaitā par zemnieku tiesībām- tiem bija solīts izdalīt "kroņa zemes"). Rezultātā,- sadursmes ar krievu okupācijas varu Latgalē bija nelielas, bet sekas- smagas.

***

Grāfs Leons Plāters tika nošauts Daugavpils cietoksnī.

Šīs pašas dzimtas pārstāvja ievērojamā rakstnieka (rakstīja t.sk. latviski un latgaliski) Kazimira Buiņicka muižu nodedzināja Krievijas pāvaldes saaģitētie zemnieki. Sākās Latgales, Polijas un Lietuvas zemju pastiprināta rusifikācija. Latgales vēsturē sākās latīņu drukas aizlieguma periods.

Tomēr, paradoksāli, ka tieši valodas ierobežojumi radīja pamatu Latgales latviskuma atdzimšanai. Latviešu, latgaļu gadsimtiem jau iesakņojošās tradīcijas nodrošina pieprasījumu pēc izglītības. Grāmatas tiek pārrakstītas ar roku un izplatītas nelegāli. Tādēļ, par spīti aizliegumam, Latgalē 1897. Tautas skaitīšanas dati rāda vairāk kā 50% lasītprasmi (pārējā Krievijā- 14%, pārējā Latvijā un Igaunijā>95%).

***

Pēc Novembra sacelšanās apspiešanas 1831. gadā Krievijas impērijas sastāvā esošās Kongresa Polijas (t.s Polijas caristes) autonomija tika stipri ierobežota. Bijusī Lietuvas dižkunigaitijas teritorija bija pilnīgi integrēta Krievijas impērijas Ziemeļrietumu apgabala sastāvā, kurā ietilpa Viļņas, Kauņas, Grodņas, Minskas, Mogiļevas un Vitebskas guberņas.

1861. gadā dibinātā nelegālā poļu Centrālā Tautas komiteja (Centralny Komitet Narodowy) Jaroslava Dombrovska vadībā un Lietuvas provinces komiteja Konstantīna Kaļinovska valdībā pēc Novembra sacelšanās parauga sāka plānot jaunu sacelšanos.

Sacelšanās sākās pēc Centrālās Tautas komitejas manifesta 1863. gada 22. janvārī, kas aicināja poļu, lietuviešu un krievu (baltkrievu un ukraiņu) tautas sākt bruņotu sacelšanos.

Zemniekiem tika solīts nodot īpašumā Krievijas "valsts" (faktiski- cara ģimenes) īpašumā esošās zemes. Polijas sacelšanās bruņoto spēku (apmēram 30 000 karavīru) oficiālais pavēlnieks sākumā bija Ludviks Meroslavskis (Ludwik Mierosławski), pēc viņa Marians Langevičs (Marian Langiewicz).

No 1863. gada jūnija līdz septembrim pastāvēja Polijas nacionālā valdība Karola Majevska (Karol Majewski) vadībā.

Lielbritānijas, Francijas un Austrijas valdības Krievijas valdībai ieteica atjaunot Kongresa Polijas 1815. gada satversmi ar plašas autonomijas iespējām.

Bruņotās cīņas notika partizānu kara veidā. Sacelšanās dalībnieki nespēja pretoties Krievijas impērijas regulārajai armijai, kuras spēki Polijā vien sasniedza 127 000 vīru, bet Polijā, Lietuvā, Baltkrievijā (tsk Latgale Vitebskas gub.) un Ukrainas rietumos izvietotā Krievijas karaspēka kopējais lielums tajā laikā sasniedza 300 000 vīru lielumu.

1863. gada vasarā ieceltais Polijas vietvaldis Frīdrihs fon Bergs sāka dzelžainu politiku pret sacelšanās dalībniekiem, atņemdams muižas un sodīdams ar nāvi gūstekņus. Baltkrievijas teritorijā Krievijas valdība atbalstīja pareizticīgo zemnieku uzbrukumus sacelšanās atbalstītāju muižām.

1863. gada nogalē par sacelšanās vadītāju kļuva bijušais virsnieks Romualds Trauguts (Romuald Traugutt).

Sacelšanos apspieda tikai 1864. gada pavasarī, kad Trauguts tika apcietināts un notiesāts ar nāvi pakarot. Kopējas pakārto skaits sasniedza 400, vairāki tūkstoši sakautās sacelšanās dalībnieku tika izsūtīti uz Sibīriju.

Viļņas gubernators Mihails Muravjovs lika ekspropriēt sacelšanās dalībnieku muižas un to zemi piešķirt pareizticīgajiem zemniekiem.

1864. gadā Lietuvā un Latgalē aizliedza iespiest grāmatas ar latīņu burtiem, ko atcēla tikai 1904. gadā.

Notikumi Latgalē Galvenie sacelšanās sagatavošanas centri atradās Antonija Rika (Antoni Ryk) muižā pie Viļakas un Staņislava Mola (Stanisław Mohl) muižā Višķos.

1863. gada 13. maijā pie Krāslavas notika bruņots uzbrukums krievu karaspēka vienībai.

Vainu par uzbrukuma organizēšanu uzņēmās Leons Broels-Plāters, kuru sodīja ar nāvi Daugavpils cietoksnī.

Leonam Plāteram par godu sacerēta "Latviešu dziesmu par Leona Plātera nošaušanu" (1871).

Viņa vecākā māsa Ludvika Plātere brāļa piemiņai uzrakstīja "Drāmu bez nosaukuma" (1875).

Rainis uzrakstīja dzejolī "Svētdiena un grāfs Plāters" (no krājuma "Saules gadi"). Kazanovas muižā, kurā līdz savai traģiskajai nāvei dzīvoja Leons, viņa māte Antoņina Plātere uzstādīja krustu (t.s. "Dēla krustu"), kas iznīcināts 1960. gados Krāslavas–Kombuļu ceļa būves laikā.

1998. gadā krusts tika atjaunots.

Polijas Republikas Senāts 2013. gadu pasludināja par Janvāra sacelšanās atceres gadu. Latvijas Republikas tieslietu ministrs Jānis Bordāns nosūtīja apsveikuma vēstuli Polijas vēstniekam Latvijā.

Baltkrievijas pilsētā Svisločā notika piemiņas pasākums Janvāra sacelšanās dalībniekiem ar ziedu nolikšanu pie sacelšanās vadītāju R.Trauguta un K.Kaļinovska pieminekļiem.