Arī Kauja pie Zilajiem ūdeņiem (Mėlynųjų Vandenų mūšis,  Битва на Синих Водах, Синеводская битва, Зәңгәрсу янында бәрелеш) jeb Kauja pie Siņuhas

Kauja 1363.gadā pie Siņevodas upes (Dienvidbugas pieteka), iegājusi vēsturē, jo tajā leišu karaspēks sakāva Zelta Ordas karaspēku.  

Politiskā un militārā situācija pirms kaujas :

Vīkingu sirotāju dibināta Rūriku ķēniņu dinastija ar politisko centru Kuengardā (Kijevā). 

Kijivas knazi bija Kijevas Krievzemes valdnieku oficiālais tituls no aptuveni 864. gada līdz pat 1263. gadam, kad mira Zelta Ordas vasalis lielkņazs Aleksandrs Ņevskis, jo pēc tam Kijevas valdnieki pārsvarā lietoja kņazu titulu.

1253. gadā Romas pāvests Inocents IV piešķīra pēdējam suverēnajam Kijevas lielkņazam Danielam Romanovičam Krievzemes karaļa (Rex Rusiae) titulu, ko lietoja viņa dēls Galīcijas-Volīnijas kņazs Ļevs Daņilovičs. Pēc austrumslāvu kņazu valstu nokļūšanas Zelta Ordas atkarībā mongoļu hani par saviem vietvalžiem Krievzemē pārsvarā izvēlējās Vladimiras-Suzdaļas lielkņazus. 

XIV gs. 1.pusē Lietuvas valsts pastiprināja ekspansiju seno baltu zemju- dienvidaustrumu virzienā, par tās iekarošanas mērķi kļuva Galīcijas-Volīnijas un citu senās Kijivas Krievzemes kņazistu zemes, kuras pēc baltu izspiešanas IV-V gadsimtā bija ieņēmuši slāvi.

Kijivas Krievzemes kņazi mēģināja pretoties gan mongoļiem, gan leišiem, taču nesekmīgi.  

1324.gadā leišu karalis Ģedimins kaujā pie Irpeņas upes sakāva pēdēja Kijevas kņaza Staņislava karadraudzi, ar to stipri palielinādams lietuviešu ietekmi dienvidkrievzemes zemēs. Tomēr līdz pilnīgai kontroles nodibināšanai pā šīm zemēm leišiem bija vēl tālu, jo tās bija meslu maksātājas Zelta Ordai. Orda varēja neievērot nelielas sadursmes, kas neapdraudēja mongoļu varu pakļautajās zemēs, tomēr nopietna apdraudējuma gadījumā tā noteikti reaģētu.  

Pēc 40 gadiem situācija bija mainījusies, jo Lietuva bija pārgājusi uzbrukumā. Leišu karalis Aļģirds nemaz neslēpa savus plānus sagrābt Podoļji, Melnās jūras ziemeļu piekrasti un Kijevu. Viņa uzdevumu atviegloja Zelta Ordas iekšējie kari, kas bija sākušies XIV gs. vidū.

Sākot ar 1357.gadu leišu karalis Aļģirds sāka paplašināt savas valsts teritoriju uz austrumiem, padzenot no turienes Kijivas Krievzemes kņazus. Kijivas kņazu sakāve noveda pie tā, ka lietuviešu valsts ieguva Kijevu un pēc tam arī izeju uz Melno jūru, faktiski, Aļģirds saņēma visu, ko vēlējās. Par valdnieku Kijevā kļuva viņa dēls Vladimirs.

Podoļji Aļģirds nodeva valdīšanā sava brāļa Koriata dēliem. Lietuvas valsts bija kļuvusi par vienu no spēcīgākajām reģionā. No šī brīža saasinājās Lietuvas un Maskavijas konkurence par ietekmi reģionā. Sadursmes bija notikušas jau arī agrāk, taču tagad tām bija jau sistēmisks raksturs.

Tādejādi leišu pretinieki bija nevis viss Zelta ordas karaspēks, bet gan tikai tiem pakļautu vietējo valdnieciņu (noijonu) vienības.   Pēc vairākām leišu armijas uzvarām pretinieki 1363.gadā tikās pie Zilajiem ūdeņiem.

Spēki pirms kaujas.  

• Lietuviešu spēkus kaujā vadīja pats Aļģirds un Teodors Korjatovičs.

• No Zelta Ordas puses: Butlugbejs, Hačubejs un Donas Dmitrijs, kas bija padots mongoļiem.

Kaujas gaita.

Precīzs kaujas datums nav zināms, tiek lēsts ka tā norisinājusies laikā no 25.septembra līdz 25.decembrim. Pašas kaujas notikšanas fakts gan netiek apstrīdēts (kā tas ir Ireņas kaujas gadījumā).  

Kaujas rezultāti. Leišu uzvara bija galīga un neapstrīdama.  

Kaujas sekas :  

 Aļģirds aktīvi iejaucās Maskavas cīņā pret Tveras kņaziem (Tveras kņazu pusē), vairākas reizes aplenca arī pašu Maskavu, taču nesekmīgi. Ši pretimstāvēšana turpinājās vairākas simtgades tālā nākotnē.  

Lai gan mūsdienās Tvera ir vienkārši sena pilsēta Krievijā, Volgas krastos, 167 km attālumā no Maskavas, senāk tā bija ietekmīgs politisks centrs, kur risinājās vēsturiski svarīgi notikumi.  

No 1247. līdz 1485. gadam ši vieta bija ietekmīgo Tveras lielkņazu galvaspilsēta.

No 1305. gada Tveras kņazi cīnījās ar Maskavas kņaziem par Zelta Ordas vietvalžu statusu krievu zemēs.

Kad novājinoties Zelta ordas varai, Maskavas kņazs Vasīlijs Dmitrijevičs pēc 1389. gada sevi sāka dēvēt par Maskavas lielkņazu, Tveras kņazi arī no Zelta Ordas hana Tohtamiša ieguva tiesības saukties par lielkņaziem

1349. gadā izcēlās karš starp Lietuvu un Poliju (Volīnijas dēļ). Lai gan poļi iekaroja teritorijas Volīnijas rietumdaļā, lielākā daļa Volīnijas palika Lietuvas kontrolē.  

1350. gadā Aļģirds apprecējās otro reizi- ar Tveras kņaza Aleksandra Mihailoviča meitu Juliānu (Uļjanu).

1355. gadā Aļģirds ieņēma Čerņihivas kņazu galvaspilsētu Brjansku un sadalīja šo valdījumu starp saviem radiniekiem.  

Kad 1488. gadā Tveru iekaroja Maskavas lielkņazs Ivans III, Tveras lielkņazs Mihails Borisovičs aizbēga uz Lietuvas dižkunigaitiju. Kijivas kņazi -

Pēc tam, kad Lietuvas dižkunigaitija pakļāva Kijevas kņazisti, tajā valdīja lietuviešu izcelsmes Alšēnu un Aļģirda dinastijas kņazi, kaut arī līdz Aļģirda uzvarai pār Zelta Ordas haniem 1362. gada kaujā pie Siņuhas tie turpināja maksāt meslus Zelta Ordas haniem.