Ja dikti gribas, drīkst

Ja dikti gribas, tad drīkst. Ja dikti vajag, tad jādara.
Izrādās, Jaunā Laika justīcijas izpratnes par likumību "Jaunais vilnis" tika gatavots, lai varētu izmantot pret jaunā politiskā spēka oponentiem - konkurences cīņā "par katru cenu uztaisīt krimināllietu", Acīmredzami, kā pirmais pret kuru varēja un bija jāvēršaas, bija Ventspils mērs un t.s. "Ventspils ekonomiskās grupas" līderis Aivars Lembergs. Diemžēl šajā spēlē tika iesaistīta Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra, kuras atsevišķi darbinieki vadības atbalstīti un mudināti, rupji pārkāpjot likumu, iesaistījās vienas politiskās partijas kampaņā.

Par to vēstīja pieminētā Lemberga ietekmē esošā laikraksts "NRA" pētnieciskie žurnālisti Ritums Rozenbergs un Uldis Dreiblats, taču viņiem nekavējoties pieslēdzās visa otras puses mobilizētā mediju grupa, kurai gaiša progresa, Latvijas virzībai uz ES un citu nākotnes labumu vārdā, nesagādāja lielas problēmas apšaubīt rakstītā patiesumu un padarīt autorus par nozēlojamiem nelgām, kuri atstrādā sava saimnieka naudu. Lai gan nosauktie fakti bija acīmredzami, viegli pārbaudāmi un, arī tiesai bija likumīgas tiesības un iespējas uz to reaģēt, iebildes palika "kabatas žurnālistikas" līmenī, bet preses izdevums neprata savu veikto kriminālprocesa analīzi "pārdot" vai pat "pārsolīt", raisot plašāku diskusiju juristu, zinātnieku, politiķu vidē, brīdinot par bīstamajām tendencēm. Nezināmu iemeslu dēļ, savas varenības un iespēju izlutinātais Lembergs cerēja, ka lietas nokārtosies pašas par sevi, un nekādus publicitātes pasākumus neorganizēja, atstājot abus žurnālistus ar atpazīšanas zīmēm kaklā, kas sabiedrībā nozīmēja, ka to vienkārši var neņemt galvā

Savā laikā, par Latvijas kriminālprocesa māti dēvētā Vija Jākobsone, mācot universitātē topošos juristus, vienmēr uzsvēra vienu no "zelta pamatlikumiem", kam pirmām kārtām jāpasargā no iespējamām tiesu kļūdām, un proti, par vainas (vai nevainīguma) procesā drīkst kalpot tikai un vienīgi tiesas sēdē pārbaudāmi pierādījumi. Un nekas vairāk. Informāciju, ziņas, aizdomas, nostāstus vai citu mutvārdu folkloru atstājot savam kaķim vai citam pateicīgam klausītājam. Taču, tendence atkāpties no justīcijas pamatiem modernajā justīcījā iet savu gaitu, bet ikviens, kurš iedrošinās iebilst nekavējoties riskē kļūt pa padomju laika palieku, kas vēlākos gados veiksmīgi pārauga par Kremļa pakalpiņu un latentu dzimetenes nodevēju. Paralēli tam sabiedrībā arvien lielāku popularitāti iegūst tēze, ka fakts ir norūdīts viedoklis, ko veido pareizie mediji, kuri ilgi pirms tiesas pasaka skatītājam, klausītājam, lasītājam, kurš ir vainīgs un kā būtu sodāms, atstājot tiesām viedokļa noformēšanas privilēģiju atbilsoši jau iepriekš publiski izteitajam verdiktam. Sākotnēji atradās tiesneši, kuri atrada drosmi palikt par juristiem, kuri strādā saskaņā ar likumu, un turēties pretī, bet redzot Valsts varas tiesu atzara nespēju par viņiem pastāvēt, palika nemanāmi, pamazām tiesu sistēmai iekļaujoties kopējās tendencēs.

Attīstot politiski glancēto justīcijas arēnu. arvien vairāk, nostiprinās tendences, kad svarīgāks ir viedoklis, nevis neapgāžami pierādījumi, vajdzības gadījumā var pievērt acis uz noilgumu vai nevainīguma prezumpciju. Par nedemokrātiskiem atzītajos PSRS kriminālkodeksos pienākums ziņot par līdzpilsoņiem bija noteikts tikai par valsts noziegumiem vai sevišķi smagiem noziegumiem. Demokrātiskās ES rekomendācijas un regulas arvien vairāk attīsta ziņošanas - stučīšanas institūtu, iedodot tam mīlīgu nosaukumu trauksmes cēlējs, kam paralēli ir virkne amatu, kuriem stučīšana ir likumā noteikts strikts pienākums - uzņēmuma grāmatvedis, apkalpojošs jurists, revidents, auditors, bankas darbinieks utt.

Lai "turētu rāmjos" tiesās esošos juristus, politiķi arvien biežāk likumā nosaka paaugstinātus minimālā soda gadus vai veidus, procesā arvien vairāk piemērojot legālas prezumpcijas principus, bet Andreja Višinska "atzīšanās - pierādījumu māte" atkal tiek celta goda vietā.

Jau 2004.gadā aktīvistu grupa ķērās pie kriminālprocesa pārveides.

Jaunievedums nozīmēja, ka procesa virzītājs Kriminālprocesā (īpaši pēc izmeklēšanas pabeigšanas) lietu drīkst sadalīt divās daļās:

• Krimināllieta (tiesai nododamā uzrādāmā daļa) — tajā atrodas tikai tie materiāli, ko prokurors uzskata par nepieciešamiem, lai tiesa varētu izlemt par vainu un sodu. To, kas traucē šāda mērķa sasniegšanai var nobēdzināt .Tas ir tas, ko tiesa galvenokārt skata iztiesāšanas laikā.
• Arhīva lieta (pārējie materiāli) — viss pārējais, kas traucē šāda mērķa sasniegšanai, var attaisnot personu, ir iespēja nobēdzināt arhīva lietā, ja prokurors neuzskata par obligāti nepieciešamu to parādīt tiesai vai aizstāvībai. Tā var tikt noslēpti daudzi būtiski materiāli, kā piemēram, liecinieku nopratināšanas protokoli par nenozīmīgiem apstākļiem, ekspertīžu materiāli, kas neapstiprinājās, operatīvās darbības materiāli, liecības par citiem iespējamiem virzieniem utt.).

Šādu kārtību likuma autori argumentēja ar efektivitāti un lietderību— lai tiesai nav jālasa un jāizskata simtiem vai tūkstošiem lapu par lietām, kas prokuroram šķiet nesvarīgas. Padarot krimināllietu kā biezu grāmatu, kurai ir izrautas lapas, kuras lasītājam varētu likties garlaicīgas vai neinteresantas. Pie Tieslietu ministrijas izveidotajai darba grupai Vijas Jākobsones vadībā, kas vairākus gadus strādāja pie jauna kriminālprocesa izstrādes sāka pārmest, ka process esot ar pārāk lielām prasībām izmeklēšanas kvalitātei, tāpēc, ja vajag, vajag tiesāt ātri un efektīgi. Grupas iebildes vērā ņemtas netika, ka procesa rūpība paredz ārkārtīgu lielu atbildību par cilvēka likteņa izlemšanu un likumīgu attieksmi ir pelnījusi arī persona, kas pastrādājusi smagu noziegumus. Redzot, ka ar politisku vai citādu spiedienu ar Jākobsoni galā tikt nevar, bet deleģēto, partijām pietuvināto juristu argumenti neiztur kritiku, kuluāros tika pieņemts lēmums, izveidto alternatīvu kriminālprocesa sagatavošanas grupu. Tā laika Jaunā laika Tieslietu ministre par grupas vadītāju nozīmēja Gunāru Kūtri, kurš ar uzticēto uzdevumu, ka vēlākos gados ar Spriedumu Abrenes atdošanas lietā, godam tika galā. 

Protams, attiecībā uz pašu “arhīva lietas” mehānismu - tas nav unikāls Latvijas politiskās virtuves izgudrojums.
Līdzīgi vai gandrīz identiski risinājumi, bet ar atšķirīgiem nosaukumiem, ir ieviests vairākās Eiropas  valstīs:

• Vācija — Aktenzeichen / Beiakten / Handakten
• Igaunija — “arhiivitoimik” / lisamaterjalid
• Lietuva — papildoma byla / archyvinė dalis
• Austrija — Beilagen / Ergänzungsakten
• Francija — piéces non-communiquées / dossier de procédure séparé

  Šis mehānisms ir Kriminālprocesa likuma (KPL) organiska sastāvdaļa, kas pieņemts 2005. gada 21. aprīlī un stājās spēkā 2005. gada 1. oktobrī. Tātad - "Arhīva lieta" Latvijas kriminālprocesā parādījās 2005. gada 1. oktobrī, kad stājās spēkā jaunais Kriminālprocesa likums (KPL), kas aizstāja gan padomju laika, gan Jākobsones vadībā izstrādāto Kriminālprocesa kodeksu. Šis jēdziens ir  kļuvis par Latvijas kriminālprocesa sistēmas sastāvdaļu.  

Novērojums par to, ka tieslietu sistēmā sāk dominēt politiskās nepieciešamības virs formālām likuma prasībām un tiesiskuma principiem, nav unikāls Latvijai. Šādas tendences periodiski parādās gandrīz visās valstīs ar salīdzinoši jaunu vai transformācijas procesā esošu vai pārprastu demokrātiju, kā arī dažās vecākās demokrātijās noteiktos politiskās krīzes vai polarizācijas posmos.
Brīžos, kad esošā vara netiek galā ar sabiedrības pārvaldīšanu. neizbēgami parādās totalitārisma iezīmes, kas demokrātisku sistēmu samērā ātri pārveido par policejisku valsti.

Pakļaujot justīciju politikai:

1. Skaļās, parasti ar politiķiem vai politisko partiju finansēšanu saistītās lietās sāk dominēt vajadzīgā “rezultāta sagaidījums” no politiskās vides.
2. Justīcijas, tai skaitā, prokuratūras vadība kļūst par izteiktu politisku amatu (ne tikai formāli, bet faktiski),
3. Tiesnešu karjeras un disciplināratbildības sistēma kļūst jutīga pret publisko viedokli un ar politiku saistītu mediju spiedienu
4. Politiskā korporatīvā lojalitāte sistēmā kļūst svarīgāka par individuālu tiesisku pārliecību
5. Resursu (cilvēku, laika, finansējuma) sadale starp lietām kļūst acīmredzami selektīva.
6. Parādās neoficiāls vajadzīgu “svarīgu lietu” statuss, kurā standarta procesuālās prasības tiek traktētas elastīgāk un uzpārkāpumiem nesodīti var pievērt acis.

Šie procesi parasti nenotiek vienā dienā vai ar vienu lēmumu, bet gan pakāpeniski, bieži caur vairākiem savstarpēji pastiprinošiem mehānismiem.Jautājums, kas paliek atvērts un uz kuru atbildes parasti nav viennozīmīgas:
Vai šādas tendences ir
a) neatgriezenisks sistēmas degradācijas posms,
b) cikliska parādība, kas raksturīga noteiktiem politiskās attīstības posmiem,
c) kaut kas pa vidu — atkarīgs no konkrētiem institucionāliem drošinātājiem, kas var strādāt vai nestrādāt?

Daži cilvēki uzskata, ka šādos apstākļos vislielāko diskomfortu jūt tieši tie cilvēki, kuri atrodas sistēmas iekšienē, kuriem ir cita darba pieredze, ar daudz augstākiem prasību standartiem. Ja viņi turpina darboties pēc principiem, pat ja tas kļūst arvien neērtāk un riskantāk, bet viņiem ir sekotāji, tad lietas nav tik bezcerīgas.

 

Sākoties tiesību sistēmas pārveidei, Kriminālprocesā tika "ievazāts" jauninājums - paralēli krimināllietai veidot arī Arhīva lietas, kuras, kā izrādās, ar gudru ziņu, var lieliski izmantot kādu nevēlamu liecību, dokumentu vai faktu slēpšanai. Te gan jāpiebilst, ka jebkuram lietā esošam pierādījumiem, kam nepieciešams juridisks novērtējums, ir jāpieņem jēgpilns risinājums - ja iespējams, skatāms konkrētas lietas ietvaros, ja nē - izdalāms atsevišķā lietvedībā, uz kuru attiecas visas kriminālprocesuālās prasības.

Pārbaudot t.s. Lemberga krimināllietai pievienotos sējumus, kurus pirmstiesas izmeklēšanas laikā prokurori bija iekļāvuši tā sauktajā arhīva lietā, tiesas zālē tika nosaukti dokumenti: 2004. – 2005. gada ģenerālprokurora un virsprokuroru sarakste ar Tieslietu ministriju un Šveices prokuroriem.

T.s. arhīva lietās iekļauj tos dokumentus, kuri, pēc prokuroru domām, neattiecas uz pierādīšanas priekšmetu. Arhīva lietas veidošana agrāk cita starpā bija veids, kā noslēpt dažus dokumentus, jo tiesas parasti nepiekrita arhīva lietas izprasīšanai. Pēdējos gados tiesas tomēr liek prokuroriem izsniegt arī t.s. arhīva lietas sējumus, ja to pieprasa aizstāvības puse (pirmoreiz arhīva lieta tika izsniegta t.s. digitālajā krimināllietā).

2004. – 2005. gada sarakste rada nepievilcīgu iespaidu par Latvijas valsts tiesībsargājošajās iestādēs valdošo kartību. Sarakste rada pārliecību, ka virsprokurors Edvīns Ziediņš (nu jau nelaiķis) 2004. gada septembrī augsto amatu pameta nevis pēc paša vēlēšanās un, kā pats tolaik apgalvoja, ar cerībām startēt politikā, bet gan tādēļ, ka bija paudis ģenerālprokurora pozīcijai atšķirīgu viedokli.

Prokuroru kašķis

T.s. arhīva lietā iekļauto dokumentu starpā ir Šveices advokāta Izo Lenclingera vēstule Latvijas Republikas tieslietu ministram, kurā šveicietis, pārbaudot Latvijas Ģenerālprokuratūras 2003. gada 10. novembrī Šveicei nosūtīto tiesiskās palīdzības lūgumā minēto faktu patiesumu, lūdzis Latvijas varas iestādes paskaidrot, ir vai nav A. Lembergam izvirzīta apsūdzība un pieņemts lēmums par krimināllietas uzsākšanu, vai tikai notiek «tā sauktais materiālu pārbaudes process». Šveices advokāts lūdzis apstiprinājumu, vai taisnība, ka materiālu pārbaudes procesa ietvaros Latvijā nav atļauts nopratināt lieciniekus, konfiscēt dokumentus, un vai taisnība, ka šajā «materiālu pārbaudes procesa» stadijā Latvijas Ģenerālprokuratūrai nav tiesību lūgt starptautisko palīdzību.

Tieslietu ministrs šo vēstuli pārsūtījis Ģenerālprokuratūrai, un uz to 2004. gada 27. maijā atbildējis virsprokurors E. Ziediņš. Vēstulē skaidri norādīts, ka atbilstoši tolaik Latvijā spēkā esošajam Kriminālprocesa kodeksam pārbaudes stadijā «prokurora tiesības ir ierobežotas un, proti, ir paredzētas vienīgi tiesības pieprasīt nepieciešamos materiālus un paskaidrojumus, noteikt revīziju un saņemt revīzijas atzinumu, kā arī pieprasīt un saņemt speciālista konsultāciju». Virsprokurors uzsvēris, ka šajā stadijā veikt liecinieku un cietušo pratināšanu, konfrontēšanu, piespiedu līdzekļu piemērošanu, kratīšanu, personu aizturēšanu prokurors veikt nedrīkst. E. Ziediņš arī atzinis, ka pret A. Lembergu krimināllieta nav ierosināta.

Tad tā laika ģenerālprokurors Jānis Maizītis rakstījis I. Lenclingera pilnvarotajai pārstāvei, ka atceļ virsprokurora vēstuli un E. Ziediņa darbības novērtē kā sava padotā pilnvaru pārsniegšanu. Tiesā tika nosaukta vēl viena interesanta J. Maizīša vēstule Cīrihes kantona IV apriņķa prokuratūras prokurorei Kornēlijai Kovai. Tajā J. Maizītis Šveices prokurorei skaidrojis, cik nepareizi rīkojies virsprokurors E. Ziediņš, savā vēstulē šveiciešiem skaidrojot Latvijas likumus, tādējādi pārsniedzot savas pilnvaras. J. Maizītis pats atturējies Šveices kolēģei skaidrot, ko tieši nepareizi E. Ziediņš sarakstījis. Toreizējais ģenerālprokurors vien norādījis, ka patieso skaidrojumu Šveicei vēstulē sniegs cits viņa padotais – virsprokurors Ēriks Zvejnieks. Šī virsprokurora vēstulē Šveices kolēģei faktiski teikts, ka pēc būtības E. Ziediņš visu traktējis nepareizi, jo «visas darbības, kuras esam lūguši veikt mūsu tiesiskās palīdzības lūgumā, Latvijas likumi pieļauj veikt Latvijas teritorijā un šo darbību veikšana var tikt lūgta arī Šveicei».

J. Maizīša vēstule K. Kovai datēta ar 2004. gada 20. jūliju. E. Ziediņš par savu it kā labprātīgu aiziešanu pensijā, daudzajiem darba piedāvājumiem un iespējamo politisko karjeru paziņoja 2004. gada 7. septembrī.

Tiesā noskaidrots

2004. gada strīdus Ģenerālprokuratūrā saistībā ar E. Ziediņa un J. Maizīša viedokļiem par tiesiskās palīdzības lūgumu Šveicei 2005. gada maijā daļēji izgaismoja Rīgas Centra rajona tiesa, kura izskatīja A. Lemberga prasību pret Ģenerālprokuratūru par goda un cieņas aizskaršanu. Prasībā bija norādīts, ka tiesiskās palīdzības lūgumā A. Lembergs iezīmēts kā krimināli apsūdzēta persona, lai gan viņam neviena apsūdzība nav uzrādīta. Kā tolaik informēja laikraksts Diena, A. Lemberga advokāts Viktors Skudra tiesā atsaucies uz Eiropas Padomes konvenciju par starptautisko palīdzību krimināllietās un Kriminālprocesa kodeksu, kas nosaka, ka tiesiskās palīdzības lūgumi nosūtāmi, vienīgi izmeklējot krimināllietas. «Ja nav krimināllietas, tad nav arī tiesiskās palīdzības lūguma,» teicis V. Skudra un norādījis, ka A. Lemberga pārbaudes lieta sākta jau pirms diviem gadiem, lai gan likums nosaka, ka iesniegumi jāizskata ne ilgāk par mēnesi. V. Skudra skaidrojis arī tiesiskās palīdzības lūguma izpildes sekas, kuras skarot arī citas fiziskas un juridiskas personas Šveicē. Tāpēc firmas Multinord valdes loceklis Izo Lenclingers Latvijas prokuratūru lūdzis informēt, vai Latvijas izmeklēšanas iestādes bija tiesīgas lūgt tiesisko palīdzību, ja nav ierosināta krimināllieta.

Sasmacis stāsts

Patiesībā pret A. Lembergu pirmā krimināllieta tika ierosināta tikai 2005. gada augustā. Tā bija bēdīgi slavenā Grinberga lieta, kurai nav nekāda sakara ar tiem notikumiem, kuri pašlaik tiek izskatīti Rīgas apgabaltiesā.

Prokuratūras pārbaudes pret A. Lembergu aizsākās 1999. gadā. Laika periodā līdz 2003. gadam lietas izmeklēšana vairākas reizes tika uzsākta, tad atkal izbeigta, konstatējot, ka nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Pēc dažu politiķu uzrakstītā iesnieguma 2003. gadā lietas pārbaudi atkal atsāka. Bet 2005. gada 3. oktobrī saskaņā ar jauno Kriminālprocesa likumu tika uzsākts kriminālprocess, kuru J. Maizītis nosauca par Ventspils amatpersonu lietu.

2006. gada vasarā visai asas priekšvēlēšanu cīņas gaisotnē no Ventspils amatpersonu lietas tika izdalīta t.s. Aivara parka lieta, no kuras daļu šobrīd iztiesā Rīgas apgabaltiesā.

Acīmredzot saprotot, ka šādu lietu tiesā pierādīt nav iespējams, prokurori 2008. gada sākumā no t.s. Aivara parka lietas izdalīja

t.s. Aivaru parku – 2, kas tā paša gada vasarā tika nosūtīts uz tiesu.

Galvenā atšķirība starp Aivaru parku – 1 un Aivaru parku – 2 ir tajā, kā tiek traktēti vieni un tie paši 1991. un 1992. gada notikumi un A. Lemberga attiecības ar miljonāru Aināru Gulbi. Proti, Aivara parkā – 1 teikts, ka A. Lembergs, noziedzīgi vienojoties ar A. Gulbi un Māri Forstu un pēc šo abu uzņēmēju iniciatīvas, ir pieņēmis kā kukuli

16 kompānijas Multinord akcijas. Turpretī Aivara parkā – 2 teikts, ka A. Lembergs šīs 16 kompānijas Multinord akcijas ir no A. Gulbja izspiedis, piedraudot, ka Ventspils ostas uzņēmumi izņems naudu no «A. Gulbim piederošās Rīgas Apvienotās Baltijas bankas». Patiesībā banka piederēja vairākām juridiskām personām.

 

 

Kā izrādās, piedāvātās metodes, kā virzīt pierādījumu vākšanu pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, bija radījušas profesionālas nesaskaņas pat starp Ģenerālprokuratūras virsprokuroriem un politiski virzīto tālaika ģenerālprokuroru Jāni Maizīti.
Nelikumības atklājās aizvadītā 2004.gada beigās rakstveida pierādījumu pārbaudes laikā tā dēvētajā Lemberga krimināllietā, kura kopš 2009. gada 16. februāra tiek iztiesāta Rīgas apgabaltiesā.atsevišķiem politiskiemspēkiem