Atmodas laiks.

1987. gada beigas līdz 1991. gadam.

Tas bija laiks, kad manā atmiņā šejienieši bija visvairāk tauta.

Tik pēkšņi uzradās tautisms – tas izauga katrā ielā un šķērsielā, katrā pagalmā un sētmalē.

Tas bija laiks, kad latvieši sveicinājās uz ielas.
Laiks, kad bija prieks un vēlme satikt vienam otru.
Laiks, kad uz automašīnām lepni rakstīja "latvietis", un cits latvietis tika uztverts kā (unikālas, talantīgas un vērtīgas) sugas brālis.

Mēs visi bijām 'dvēseļu radinieki" — sveši cilvēki, kuri uz ielas jutās pazīstami.

Es varbūt idealizēju. Bet, ja tā — tad tikai mazliet.., un  tas ir piedodami. Jo tādu kopības, izpalīdzības, savstarpējas cieņas un mīlestības, sauktu par latvietību (!) izpausmi kā normu es vairs neatrodu. Tikai, kā izņēmuma pārsteigumu.

Toreiz mēs bijām kā brāļi un māsas.
Kā tēvi un dēli. Kā mātes un meitas.
Mēs bijām kā vīri un sievas.
Kā cilvēki - savu seņču cienīgi laika stafetes turpinātāji.

Tā mums šķita un likās ka tā būs vienmēr.

Tajā mēs bijām vienoti. Tik tiešām — vienoti.
Un šī vienotība bija dzīva, spēcīga, bīstama — visiem, kas to vēlējās apslāpēt.

Mēs spējām saliedēties neiedomājami ātri.
Spējām pacelt balsi, iziet ielās un vienoties komitejās.
Spējām nostāties pretī tankiem — ar karogotām rokām vai tikai ar molotova kokteiļiem.

Spējām prasīt. Un mums pienācās — brīvība!

Bet tad...

Kāds mums pastāstīja, ka brīvība ir demokrātija.
Bet demokrātija ir partijas.
Tās kaut kā ātri uzradās, it kā vienmēr būtu bijušas.
Tās atnāca kopā ar privatizāciju, nacionālismu un denacionalizāciju.
Kopā ar sadali – bagātajos un liekajos.

Atnāca brīvība ar lietotiem "Opel" un "Mercedes", ar prostitūtu intervijām un "Būsi mans vergs" reklāmām, ar kazino, deju grīdām un legālām tiesībām pārdot tēva mājas.

Tas bija gangsteru laiks un banksteru uzvara.

Un mēs bijām tam negatavi.

Lielākā daļa — ar nulles toleranci. Bez imunitātes.

Tos dažus, kas tomēr bija citadāki imūni, ātri nosauca par plānprātiņiem, klauniem, Tālavas taurētājiem.

Viņus izlika uz apsmiekla altāra, lai pārējie savu vēl neizteikto un neizdalīto imunitāti iztirgotu par mieru, darbu un normālā statusu. Normālā uz vajprāta iznīcinošā ceļa..

Tā sākās jauna stadija – 

Izdzimšanas un verdzības slimības stadija.
No tautisma uz nacionālismu.
No sabiedrības uz ganāmpulku.

Vai ir iespējams atgriezties?
Nē — ne laikā, ne situācijā.
Bet — ka, tagad pieņemts teikt - šajā kopējā vaibā?

Komentējiet — kā jums šķiet? Vai tas ir iespējams? Un kā?