Šis nav tikai stāsts par vienu cilvēku. Tā ir dokumentēta liecība par to, kā valsts sistēma — policija, eksperti, prokurori — bieži rīkojas nevis pēc likuma jēgas, bet pēc vizuālām aizdomām un formāliem, nepārbaudāmiem vērtējumiem.

Tā ir arī liecība par to, kā oficiālās iestādes — tostarp Valsts policijas priekšnieks, Saeimas Juridiskā komisija un pat Nacionālie bruņotie spēki — rakstiski atzīst, ka šāda prakse ir nepamatota, bet praksē tā turpinās.

No kolekcijas līdz krimināllietai

Kāds Latvijas kolekcionārs kļuva par upuri sistēmai, kas kriminalizē vēstures artefaktu glabāšanu. Policija uzsāka kriminālprocesu par vairāk nekā 400 priekšmetiem — tostarp sarūsējušiem detonatoriem, granātu korpusiem un ložu čaulām.

No šiem priekšmetiem tikai aptuveni 10% teorētiski varētu būt interpretējami kā “spridzināšanas ietaišu sastāvdaļas” — taču lielākā daļa bija pilnībā nefunkcionālas, bez detonācijas elementiem, dažas pat tukšas čaulas vai dekoratīvas replikas.

Izmeklēšana bez pierādījumu saglabāšanas

Kriminālistikas pārvaldes eksperti daļu priekšmetu analizēja, taču:

Netika veikta komisijas ekspertīze, kā to pieprasa normatīvie akti gadījumos, kad priekšmeti var tikt neatgriezeniski bojāti.

Daudzi priekšmeti tika iznīcināti ekspertīzes procesā, neizdodot oficiālus aktus vai lēmumus.

Aizstāvībai netika dota iespēja izteikt iebildumus pirms iznīcināšanas.

Valsts policija atteicās sniegt skaidrojumu par aktiem vai likumisko pamatu šādai rīcībai, atsaucoties uz to, ka “iestāde nevar analizēt pati savas darbības kriminālprocesa ietvaros”.

Ekspertīzes – viedoklis bez atbildības

Latvijas tiesu ekspertīžu sistēma ļauj policijas ekspertiem:

dot neatgriezeniski ietekmējošus vērtējumus (piemēram, ka priekšmets ir “spridzināšanas ietaises sastāvdaļa”),

taču bez pienākuma sniegt publiski pārbaudāmu metodoloģiju vai atsauces uz starptautiski atzītām vadlīnijām.

Ekspertīžu rezultāti bieži tiek izmantoti kā galvenais pamats kriminālvajāšanai, pat ja tie ir pretrunā ar likuma izpratni par sprāgstvielu, munīcijas vai ieroču definīcijām.

Valsts iestāžu nostājas

Saeimas Juridiskā komisija: ja eksperts atzīst, ka priekšmets nav derīgs lietošanai, to nedrīkst uzskatīt par noziedzīga nodarījuma priekšmetu pēc KL 233. panta.

Valsts policijas priekšnieks: ja priekšmetā nav sprāgstvielas un tas nav izmantojams, atbildība par tā glabāšanu nav paredzēta.

NBS: pat izsolē demonstrēti granātmetēji un artilērijas lādiņi, ja tie ir deaktivēti, netiek kvalificēti kā ieroči vai munīcija.

Tomēr praksē:

šie paši kritēriji netiek piemēroti kolekcionāriem,

tiek uzturēta formāla un selektīva pieeja — pēc izskata, nevis pēc funkcionalitātes.

Kā metāla gabals padara tevi par noziedznieku

Iedomājieties: atrodat vecu, sarūsējušu priekšmetu mežā — varbūt Pirmā vai Otrā pasaules kara laika granātas korpusu, ložu čaulu vai detonatora daļu. Priekšmets sen ir zaudējis jebkādu funkcionalitāti, tam nav ne sprāgstvielu, ne detonācijas elementu. Jums tas ir tikai vēsturisks eksponāts — bet Valsts policijai tas ir „spridzināšanas ierīces” sastāvdaļa, par kuru draud kriminālatbildība.

Šādi gadījumi nav izņēmums — tie kļūst par sistēmu.

No kolekcionāra līdz aizdomās turētajam

Policija pēdējos gados vairākkārt izņēmusi simtiem priekšmetu no privātpersonām — kolekcionāriem, vēstures entuziastiem vai muzeju brīvprātīgajiem. Priekšmeti tiek iznīcināti bez tiesas lēmuma, bez pierādījumu saglabāšanas, bez reālas pārbaudes.

Vēl ļaunāk — eksperti, kas tos klasificē kā bīstamus, nav atbildīgi par saviem secinājumiem. Viņu viedoklis — pat ja nav pārbaudāms — kļūst par pamatu kriminālvajāšanai.

Tiesiskais absurds

Valsts iestādes pašas atzīst, ka nefunkcionāls priekšmets nevar būt bīstams. Bet šie paši argumenti praksē nepasargā nevainīgu cilvēku.

Šodien tā ir ložu čaula. Rīt — ķivere vai vēstures grāmata.

Interesanti, ka TV24 tiešraidē izsolē tika demonstrēts granātmetējs un lādiņš, ko NBS klasificēja kā “mācību munīciju”. Šie priekšmeti tika izmantoti publiski un ar valsts atļauju. Tātad kolekcionāram tas ir noziegums, bet izsolē — sabiedrisks pasākums.

https://xtv.lv/.../nypD2AR57K9-labdaribas_izsole...

Mācību priekšmets vai spridzināšanas ietaise? Absurds ekspertu un izmeklētāju praksē

Pēdējā laikā kriminālprocesi pret kolekcionāriem kļūst arvien absurdāki. Kratīšanā atrod inertu, civilām vajadzībām pielāgotu mācību priekšmetu no Otrā pasaules kara, un – brīnums! – eksperti paziņo: "Tas saturējis sprāgstvielu, tāpēc tas ir aizliegts" Lai gan likumā nav norādīts, ka privātpersona nedrīkst glabāt inertus priekšmetus.

Tālāk – sarūsējis, nederīgs WW2 ierocis. Eksperts pats atzīst: “Nav izmantojams”, bet uzreiz piebilst – tas tomēr saturot “būtiskās sastāvdaļas”. Kaut arī tās sastāvdaļas ir tikpat derīgas kā caura panna zupas uzglabāšanai.

Izmeklētājs savukārt brīdina: "Ja vēlreiz atradīsim ko tādu – būs slikti.” Tajā pašā laikā uz vienkāršu jautājumu “Kas tieši ir spridzināšanas ietaise?” viņš atbildēt nevar.

Tad kā tas nākas, ka 80 gadu vecs sarūsējis metāla gabals pēkšņi kļūst par spridzināšanas ierīci?

Tā nav drošība. Tā ir vajāšana, kas maskēta kā ekspertīze. Ja tiesībaizsardzība nespēj pateikt, kāda viela ir klāt, kā tā darbojas un kādā stāvoklī ir objekts, tad tas nav spridzināšanas līdzeklis – tā ir eksperimentāla juridiska fikcija.

Kolekcionāri nav teroristi. Mums ir tiesības uz taisnīgu attieksmi, skaidriem likumiem un objektīvu ekspertīzi.

Šī nav tikai viena cilvēka cīņa. Tā ir cīņa par tiesiskumu valstī, kurā arī metāla gabalam ir vajadzīgas konstitucionālas garantijas.

Pietiek.com