1982.gada 25. jūnija rīts Rīgā. Vai tā bija silta vasaras diena ar vieglu miglu pār Daugavu, vai varbūt apmākusies piektdiena, kad cilvēki steidzās uz darbu? Precīzi dati par laika apstākļiem pagaidām slēpjas arhīvos, bet 1982. gads esot bijis viens no sausākajiem Latvijas PSR vēsturē – tāpēc, iespējams, bija saulains vasaras rīts.

Tajā laikā Rīgā dzīvoja aptuveni 850 000 cilvēku, un katram no viņiem bija savas darīšanas, savs stāsts – strādnieki rūpnīcās, bērni vasaras brīvlaikā, kāds slimnīcā, cits, iespējams, posās uz Jūrmalu, vēl kādam bija svētku diena. Rosīga diena bija paredzēta arī Jēkaba ielā, kur Augstākā Padome sagaidīja deputātus no visas Latvijas uz kārtējo sesiju. Ikvienam varētu būt savas atmiņas un notikumi šajā dienā. Kas esi Tu, mūsu, lasītāj, šajā stāstā? Varbūt tavs radinieks tajā rītā gatavoja brokastis, vai draugs gāja garām Vecrīgai? Timenote.info ir vieta, kur šie mirkļi var tikt saglabāti. Mēs nezinām visu par 1982. gada 25. jūniju, bet tu vari to mainīt. Reģistrējies, pievieno savu atmiņu vai stāstu par to, kas, kur un kad notika tavā dzīvē vai tavā ģimenē.

Rakstām vēsturi kopā!

Rīts Rīgas Centrālajā Dzelzceļa stacijā sākās ar trokšņaini, jo no pienākušā vilciena kupeju vagona tika izsēdināti stipri iereibuši vīrieši, kuri mēģināja atbrīvoties no miliču dzelžainā tvēriena, bet reibums bija tāds, ka neko sakarīgu neviens nespēja pateikt. 

Transporta milcijas darbiniekiem jau bija aizturēti pāris plenči, kuri bija pirms tam bezmērķīgi klaiņojuši pa Centrālās stacijas ēku. Aizturot abus dzērājus, to pavadīja pavadoņu sūdzības, ka pasažieri bijuši tādās "burās", ka slīdošās durvis esot vēruši uz sevi tā, ka izlauzta pat daļēji kupejas siena. Vagons bija pamatīgi izdemolēts. Skats patiesi bija iespaidīgs.

Visi aizturētie pamazām tika nogādāti uz Maskavas rajona milicijas nodaļu turpat blakus Gogoļa ielā 3. Jau uz vietas iecirknī skaļā skaidrošanās ar vagona demolētājiem turpinājās tikpat augstos toņos, jo bija iestājies brīdis, kad viņu organisms paģērēja "uzlāpīšanos". Stacijā aizturētajam Jānim kabatā bija pusizdzerts polšs, ko paģirainais Nikolajs jau bija paspējis ievērot. Vispārējā apkārtējā trokšņa ēnā notika man zināmais pirmais bartera gadījums - pusizdzerta degvīna pudele pret Nikolaja kabatā esošo Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāta apliecību. Ņemot vērā Nikolaja fizisko stāvokli, varētu pat teikt, ļoti līdzvērtīgs darījums.

Tautas priekšstāvja vieglis sagumzītais tēls šajā stāstā nepelna lielu uzmanību. Viņš - parasts strādnieku šķiras pārstāvis no tālās Latgales, kurš kaut kādā veidā bija izraudzīts no parējo vidu un pataisīts par deputātu. Laikam labi un priekšzīmīgi veica savu darbu. Brauciens uz AP sesijām jau pats par sevi bija piedzīvojums - brīva diena, ko var pavadīt galvaspilsētā. Tas, ka pasākums Rīgā bija garš un neciešami garlaicīgs, varēja pieciest. Galvenais, ka pārmaiņas pēlēkajā ikdienā, ceļš par brīvu, nav jābūt darbā un par to vēl maksā.

Nikolajs jau bija sapazinies vēl ar vienu novada proletārieti, ar kuru ceļu mēroja kopīgi. Pie reizes varēja palutināt arī sievas, kuras šo dienu veltīja lielpilsētas veikalu apmeklēšanai. Nekas jēdzīgs tur nebija, bet noteikti krietni vairāk, plašāk un vērienīgāk, nekā provinces mazveikalā. Sievām ceļš bija jāapmaksā no savas kabatas, tāpēc, lai neciestu ģimenes budžets, viņu vieta bija plackartes vagonā. Abas varēja netraucēti paklačoties, bet abi tautas kalpi sievu netraucēti varēja baudīt kupejas dzīvi vai vienkārši sakot - pamatīgi piedzerties.

Apliecības patieso vērtību šajā mirklī puses vērtēja neadekvāti zemu - Nikolajs dēļ reibuma pakāpes un kliedzošas nepieciešamības "salāpīties", Jānis - neko nesajēdzošs no valsts pārvaldes, bet zemapziņā saprasdams valstī valdošo apliecību fetišu. Kā vēlāk Jānis skaidroja izmeklētājam, tā bija vajadzīga un atbilde izrādījās dzelžaini vienkārša. Jānim un viņa sievai ļoti patika kino, un visiem bija zināms - kasē jau kinožurnāla laikā tika "izmestas" t.s. "broņu biļetes" - īpašajiem cilvēkiem ar īpašajām apliecībām. Bet, cilvēks ar Apliecību varēja ierasties arī savlaicīgi un kārotās labās vietas zālē iegādāties arī savlaicīgi. Lūk, tāds mazs mirkļa mērķītis, kas šajā unikālajā civiltiesiskajā darījumā bez spaidiem, viltus un maldiem tika acumirklīgi nokārtots un paslīdēja garām arī miliču skatieniem. Jānim mērķis bija piezemēts, jo par citiem  augstākiem vēl nebija lidojuma vēriena, lai par to sapņotu. Sākumā. Vēlāk viss sāka notikt.

Nedaudz par Jāni. Žiperīgs puika no laukiem. Bez sasniegumiem, bez īpašiem mērķiem un perspektīvām dzīvē, kur plāna saimniecībā viss sen ir izlemts. Nereti mēdza iedzert. Noteikti avantūrisks bez dabas, dzīvi mīlošs. Tagad teiktu - hedonists. Dzīvi baudot ar radinieka motociklu ar blakusvāģi gadījās neveiksmīgs manevrs uz Ilūkstes ielas, notika sadursme ar maršruta autobusu, bet viņa pasažieris, ietriecoties autobusā, ar nopietnu galvas traumu. Rezultātā tiesa un pusotrs gads labošanas darbi ar brīvo nometinājumu Vecumniekos. Garš ciems ar garu galveno ielu, kur nedaudz Rīgas gaisu paostījušajam Jānim noteikti bija par garlaicīgu. Tur vienkārši nenotika NEKAS. Cita lieta Rīga. Centrālā stacija, Centrālais tirgus, Vecpilsēta un vilinošā vieta ap Laimas pulksteni. Tur dzīve sita augstu vilni, bija notikumiem un piedzīvojumiem bagāta. Īsāk sakot, Jānis pameta Vecumniekus un nemitīgi atradās Rīgā, kur kārtējās uzdzīves un klaiņošanas laikā bija patruļas aizturēts. Tālāk var atgriezties pie stāsta, kas sākās ar barteri.....

Jānis dzīvoja ēkā, kur kādreiz bija kinoteātris "Aina". Sieva bija sētniece. Apliecība darbojā nevainojami - baudīt labas filmas, apejot bezcerīgas rindas pie biļešu kases, varēja netraucēti, pavicinot pie kases lodziņa, īpaši pat to neatverot. 

Bija atkal kāda sestdienas pēcpusiena. Jānis kārtējo reizi tika aizturēts kaut kur centrā, par ko radošā un dumpīgā 60. gadu paaudze ir daudz stāstījusi un rakstījusi, un kas 70. un 80.gados savuu noturīgo reputāciju ne nieka nebija zaudējusi un jaunākās paaudze pievilka ar tādu pašu jaudu. Tagad 21.gs sākumā jau kļuvis par modes lietu noliegt šo laiku, mēģinot iestāstīt par zaudētām paaudzēm. Vēl vairāk - liekot justies vismaz vainīgai šīm paaudzēm par dzīvi tajā laikā.

Centrs un "centroviki"

Centrs bija bija ne tikai ģeogrāfiska vieta, tā arī sociālvēsturiska vide, kur šiverīgu ļaužu grupa, kas šajā laikā te uzturējās, kārtoja savas lietas pēc laikam atbilstošiem nerakstītiem, bet respektētiem spēles noteikumiem, brīžiem ar nosodījumu, brīžiem ar tādu kā skaudību tika dēvēti par "centroviekim". 80.gadu spekulantu, uzpircēju un pārdevēju, apsviedīgu grūpiju un pieredzējušu intermeiteņu, un citas raibas publikas mikslis pārvērta centru   meiču noslēpumaini, brīžiemkas pelēcīgajā padomijas laikā bija izveidojies par tādu kā Pieres vietu, uz kuru tiecās lielākā daļa, kuri dzīvoja šeit un tagad un cerēja uz ko labāku - Laimas pulkstenis, Putnu dārzs, Dieva auss, Kaza, Skapis, Luna, Gondurasa (kā tika dēvēta ēstuve "Gaudeamus" zem Aerofoltes kasēm - sasodīti grūts nosaukums centra "intelektuāļiem"), Rostoka, Alus pagrabs, Lāsīte, bārs Melodija .... virkne  citu publiku pievilinošas vietu.