Vecākie apbedījumi varētu būt no 18.gs. beigām. Puspamesti kapi.

Gunārs Birkmanis kādā rakstā raksta: "Postītāji nedeva mieru kapsētām. Viņi atraka un pameta vaļējas turīgāko saimnieku atdusas vietas. Krievu zaldātiem šķita, - ja glītāks kapa piemineklis, tad kapā arī jāatrodas zeltam... Dobeles Sarkankrogus kapos viņi vispirms nopostīja senākos mācītāju apbedījumus un ierīkoja tieši uz kapiem... zaldātu ateju. Kad tā bija pilna, ateju pārcēla arvien dziļāk kapos... Zvanu tornīti sāka noārdīt un tirgot tā ķieģeļus. Kad dobelniekiem izdevās apstādināt kapu zvanu torņa ārdīšanu, tā  paliekās zaldāti burtiski iegravēja savas adreses un krievu lamuvārdu bagātīgo folkloru.

Par to aizrakstīju uz Maskavu pašam PSRS Aizsardzības ministram. Tad sākās kņada! Kādudien dūca motori, smilkstēja slīpripas, dzēšot krievisko folkloru uz zvanu torņa sienām. Zaldātu ateja, kas jau trešo reizi pārcelta kapsētas dziļumā un atradās jau vidū uz latviešu senču kauliem, tika nodalīta ar baltsarkani raibu barjēru un stabiņiem. Maršals no Maskavas atrakstīja: „Ateja Sarkankrogus kapos nekad nav atradusies kapsētā, bet nodalīta ar žogu, par ko variet pārliecināties dabā pats!"