Manai mīļajai krustmātei šajā saulē diemžēl bija atvēlēts īss mūžs - vien 49 gadi, ļauna slimība - cukura diabēts un gangrēna - viņu pāragri aizsauca Aizsaulē. Kikiņa (tā es viņu mazotnē biju iesaukusi) mīlēja mūziku, viņai bija skanīga balss, vēl tagad atceros pār Lielezera plašumiem skanam viņas dziedāto "Cik lēni laiva slīd, kad viļņi viņu nes ...," kad mēs kopā ar krusttēvu Tācīti (Tālivaldi) vizinājāmies laivā. Kad ciemojos pie savējiem Limbažos, tad allaž lūdzu krustmāti kaut ko nospēlēt man uz klavierēm, viņa tik labi spēlēja, ka man aiz labpatikas sāka lodāt "skudriņas", it sevišķi, ja tas bija Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis", skaņdarbs, kuru krustmāmiņa bija spēlējusi, absolvējot Limbažu Mūzikas skolu. Tagad, dzirdot šo skaņdarbu, vienmēr atceros Kikiņu un man kļūst skumīgi...Kikiņa bija ļoti skaista - tumšbrūniem matiem, brūnām acīm, ovālu seju un baltiem, glītiem zobiem. Pēc meitas Ingrīdas piedzimšanas viņa kļuva par mājsaimnieci un visu laiku veltīja meitas audzināšanai, bija priekšzīmīga mamma, kas vienmēr priecājās par meitas panākumiem. Kikiņa ar lielu mīlestību izturējās pret manu meitiņu Kristīnīti, bučoja mazulītes mazās pēdiņas.Diemžēl Kikiņai pāragri radās veselības problēmas, tomēr mīlestība uz mūziku saglabājās līdz pat mūža beigām. Kad gangrēnas dēļ kāju sāpes kļuva neciešamas un mazliet līdzēja vien morfijs, kuru mana mamma atveda no Rīgas, tad Kikiņa klausījās Bēthovena mūziku, laikam tāpēc ka arī šī komponista liktenis bija smags... Pirms pāris gadiem redzēju sapni: krustmāte kaut ko zīmē uz rupja auduma gabala. Es vaicāju: "Kikiņ, ko tu dari?" un viņa man atbild: "Zīmēju mūsu ciltskoku". Kikiņ, vai tā būtu vēlēšanās, lai mēs, dzīvie, neaizmirstu savus mīļos Aizsaules dārzos vai arī novēlējums mums, dzīvajiem, izdarīt to, ko Tu nepaspēji? Centīšos to paveikt, mīļo krustmāt, un ceru, ka šis nelielais ieraksts būs tam iesākums.