Atvadu vārdi skolotājai Zeltītei Čakārnei 1932.03.06. – 2021.12.02.

Tu aizej sniegos baltos. Uz kokiem baltas ēnas krīt. Un vēji klusinātos altos Tev klusu šūpļa dziesmu dzied. (K. Apškrūma)

Aukstā 12. februāra dienā pa sniegoto Mūžības taku no mums projām aizgājusi skolotāja Zeltīte Čakārne. Zeltītes Čakārnes dzīves gājums sācies Rīgā, beigusi Rīgas 5.vidusskolu un pēc Rīgas Pedagoģiskā institūta Valodu un literatūras fakultātes absolvēšanas 1955. gadā uzsākusi darba gaitas Trikātas pamatskolā. Skolotājai Zeltītei Čakārnei Trikātas pamatskola ”Gaismaskalnā” bija pirmā un vienīgā darbavieta (1955- 2009). Skolotājas Zeltītes darba mūžs Trikātas pamatskolā mērojams un vērtējams trīs paaudzēs. Ne viens vien trikātietis varētu teikt, ka skolotāja mācījusi viņam, viņa vecākiem un vecvecākiem latviešu valodu. Skolotāja Trikātas skolu varēja saukt par savu, jo no 1969. līdz 1987. gadam bija skolas direktore. Ar savu mērķtiecīgo darbu, skatu nākotnē, labestību spējusi Trikātas pamatskolu pacelt augstā līmenī, tā kļuva par Izglītības un zinātnes ministrijas bāzes skolu, un šeit bieži tika organizēti pieredzes semināri. Būdama direktore, spēja saskatīt un skolā ieviest tā laika izglītības sistēmas jauninājumus – kabinetu sistēmu, skolotāju metodisko darbu, mācību materiālu izstrādi u.c. Uzdrošinājās bijušās Lipšklana muižas kūts drupu vietā ierīkot tolaik modernu sporta laukumu. Skolotāja Zeltīte ar savām zināšanām gan skolvadībā, gan latviešu valodas metodikā dalījās ar citiem gan semināros, gan kursos, kā arī veidojot un publicējot vairākus mācību metodiskos līdzekļus latviešu valodā. Viņa cienīja meklētājus, cilvēkus, kuri darbu veic ar gaišām domām un optimismu, atgādināja, ka jāveido sevī prasme strādāt ar perspektīvu, ar skatu nākotnē. Viņa vienmēr atrada laiku skolēniem, sarunām, nekad neliedza padomu vai vienkārši uzklausīja. Centās skolēnus saprast. Vēl šodien kolēģi Trikātas pamatskolā atzinīgi novērtējuši Zeltītes Čakārnes pedagoģisko darbību, lietpratību un radošumu. Atcerējušies viņas cilvēciskās rakstura īpašības, kā labestību, optimismu, dzīves gudrību, izpalīdzību, dvēseles mieru. Viņas dziļākā būtība bija nevienu neaizskart, netiesāt, bet gan pacelt, aizstāvēt un pateikt labu vārdu. Skolotāja Zeltīte bija padomdevēja ikvienam kolēģim. Tikpat sirdsgudri kā savus skolēnus, tā Zeltīte kopā ar vīru Imantu audzināja savu dēlu. Viņas prieks bija sagaidīt mazbērnus un redzēt tos izaugot un savās dzīvēs aizejot. Piedzīvota arī mazmazbērnu mīlestība. Skolotāja Zeltīte bija kā ābele, kura ziedēja skaisti – klusi, bet pārliecinoši. Un arī atmiņas par viņu ziedēs baltas kā ābeles. Mums paliks skolotājas Zeltītes miers, smaids, labestība, dzīvesgudrība, gaišais skats uz dzīvi un mīļums pret līdzcilvēkiem. Mūžības vārtiem aizveroties, viņas vārds ierakstāms uz visiem laikiem ar lielo burtu Trikātas pamatskolas vēsturē. Pie mums paliks viņas nozīmīgais darbs skolas attīstībā un skolēnu izglītošanā.

Šķiet, ka mums, palicējiem, Zeltīte teiktu: “Par mani neraudiet, Ar maigo vakarvēju man kādreiz Sveicienus no tāles atsūtiet Un dzīvi mīliet tā, kā es to mīlēju. (A. Sakse)

Skolotāj! Paņem līdzi gaišajā Mūžības ceļā mūsu mīlestību, cieņu un pateicību par visu, visu... Izsakām visdziļāko līdzjūtību viņas mīļajiem.

Trikātas pamatskolas kolektīvs un bijušie viņas kolēģi