dzimis 1893. g., Jaunmoku muižas kalpa dēls,
Nepabeidzis Tukuma pareizticīgo baznīcas skolu, viņš spiests aiziet mācīties akmeņkalēja amatu. Ap 1911. gadu, vecākā brāļa ierosināts, viņš iestājas darbā uz kuģa par kurinātāju.

Uz kuģiem nostrādā līdz 1914. g., kad viņu iesauc dienestā, kara flotē. Līdz iesaukumam karadienestā abi ar brāli, arī jūrnieku nodarbojas ar nelegālās literatūras transportu.

1917. g. revolūcija aizrauj viņu aktīvā cīņā. Oktobra apvērsuma dienās viņš dzīvi piedalās Kerenska sakaušanā, kaujās pie Carskoje-Selo un Gatčinas.

Drīz pēc tam b. Legzdiņš dodas cīņā uz Permu un Jēkaterinburgu pret kontrrevolūcionārām kazaku daļām, no kurienes 1918. g. pavasarī atgriežas ievainots abās kājās. Pēc izveseļošanās viņš iestājas kā ložmetējnieks latviešu strēlnieku pulkā, kaut gan viņam piedāvā rotas komandiera vietu, un kopā ar viņiem atgriežas Latvijā, kur kaujā viņu atkal ievaino.  Rīgas atbrīvošanas (t.i. Krievijas Sarkanarmijai okupējot Rīgu) brīdī b. Legzdiņš ir vēl slimnīcā, kur viņu arestē un ievieto Centrālcietumā. Pēc atsvabināšanas no cietuma viņš aizbrauc uz Tukumu un turpina tur savu revolucionāro darbību līdz arestam Mierkalna dzīvoklī Rīgā.

(Cīņa)

***

1920. un 1921. gadā viens no komunistiskās pagrīdes organizatoriem Tukuma apriņķī bija Žanis Legzdiņš. 1921. gada maijā Zani Legzdiņu apcietināja konspiratīvajā dzīvoklī Rīgā. Policija šajā dzīvoklī bija ierīkojusi slēpni. Zani Legzdiņu nošāva kopā ar LKP CK locekļiem Augustu Arāju-Bērci
un Jāni Silfu-Jaunzemu.

(Komunisma Rīts, Tukums)