Dzimis 1899. g. 3. febr. Kauņas gub. Žeimes draudzē (tag. Žeimele Lietuvā, Latvijas pierobežā) mūrnieka un kokamatnieka ģimenē.

Tēvs Krišjānis, māte Aneta Marija, dz. Kūlaine. Latvietis, luterticīgs.

Brālis Roberts Ozoliņš; Latvijas armijas virsleitnants.

1900. g. ģimene pārcēlusies uz tēva vecāku dzimto Jaunsvirlaukas pag., dzīvojusi Laimes muižā, kur tēvs bijis amatnieks.

Mācījies Jaunsvirlaukas pag. Sesavas skolā, Jaunsvirlaukas ministrijas skolā (beidzis 1914. g.). 1914. g. rudenī iestājies Jelgavas lauksaimniecības skolā (beidzis 1916. g.).

1. pasaules kara laikā 1915. g. ģimene devusies bēgļu gaitās, taču pie Rīgas nokļuvusi vācu okupācijas joslā un atgriezusies Jaunsvirlaukas pag.

1920. g. nov.–1921. g. aug. dienējis Latvijas armijā, Latgales inženieru rotā, pēc tam Sapieru bataljonā, rotas mantzinis, kareivis.

No 1921. g. mācījies Jelgavas lauksaimniecības vidusskolā (beidzis 1922. g.).

1922.–23. g. studējis LU mehāniku, no 1923. g. tieslietas (1928. g. janv. beidzis LU Tiesību nodaļu).

Studiju laikā strādājis par darbvedi un Kopdarbības nodaļas vadītāju Latvijas Mazsaimniecības veicināšanas biedrībā, no 1927. g. janv. par darbvedi Latvijas Tirgotāju savienībā.

1928. g. 4. maijā iecelts par jaunāko tiesamatu kandidātu Latgales apgabaltiesā (1931. g. 24. okt. par vecāko tiesamatu kandidātu); strādājis 1. kriminālnodaļā, piekomandēts Daugavpils 2. iecirkņa izmeklēšanas tiesnesim, izmeklēšanas tiesnesim Kārsavā, Maltā, Viļakā, 2. kriminālnodaļai, 2. civilnodaļai, no 1929. g. apr. Daugavpils pilsētas 1. iecirkņa miertiesnesim, Rēzeknes pilsētas 2. un 1. iecirkņa miertiesnesim, Varakļānu izmeklēšanas tiesneša iecirknim.

1931. g. 24. martā iecelts par izmeklēšanas tiesnesi, 1933. g. 16. nov. (no 1. nov.) par miertiesnesi Latgales apgabaltiesā (no 1934. g. 20. jūl. Daugavpils apgabaltiesa).

Bijis miertiesnesis Preiļos, no 1935. g. maija Rēzeknē.

Bijis Rēzeknes cietuma Administratīvās komisijas priekšsēdētājs.

1928. g. kandidējis Saeimas vēlēšanās no Latvijas Jaunzemnieku savienības saraksta (nav ievēlēts).

1937. g. beidzis valsts un pašvaldības ierēdņu pasīvās pretgaisa aizsardzības kursus.

Pasniedzis likumu tiesību priekšmetu Latgales Tautas universitātē Rēzeknē, policijas ierēdņu, pašvaldības darbinieku kursos.

No 1940. g. 26. jūn. Daugavpils apgabaltiesas loceklis.

Darbojies Rēzeknes latviešu biedrībā “Gaismas pils”, Latgales Patronāta biedrībā (Rēzeknes nodaļas valdes priekšsēdētājs). Austrumlatvijas Filistru biedrībā, Latvijas Sīktirgotāju krājaizdevu sabiedrībā.

Padomju okupācijas laikā 1940. g. 30. dec. (no 1940. g. 1. janv.) ar Latvijas PSR tieslietu tautas komisāra A. Jablonska pavēli atbrīvots no amata sakarā ar Latvijas PSR tiesu sistēmas reorganizāciju.

Vācu okupācijas laikā Latvijas ģenerālapg. Zemes pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas Daugavpils apgabaltiesas loceklis 2. kriminālnodaļā.

Pēc tam kad Padomju armija 1944. g. 27. jūl. ieņēma Daugavpili, 28. jūl. devies bēgļu gaitās uz Jēkabpili, pēc tam uz Jelgavu, Tukumu.

1944. g. 3. aug. padomju drošības iestāžu apcietināts brāļa mājās Jaunsvirlaukas pag. Pārupjos.

1944. g. 11. dec. kara tribunāls piespriedis septiņus gadus ieslodzījuma.

Sodu izcietis Komi APSR Pečorlaga soda nometnēs.

Miris apcietinājumā 1950. g. 16. maijā.

Precējies 1926. g. 29. aug. ar Ēriku Vilhelmīni Pavasaru, meitas Tamāra (dz. 1921. g. 30. sept.; adoptēta), Irēna (dz. 1927. g. 8. sept.), Anita Margrieta (dz. 1929. g. 22. sept.).

No 1923. g. studentu korporācijas “Selonija” biedrs, izstājies, nesaņēmis krāsas; pēc tam studentu korporācijas “Vendia” filistrs.

A. LNA LVVA, 1612. f., 12. apr., 82. l.; 7427. f., 1. apr., 5657. l.; LVA, 1986. f., 2. apr., P-9258. l.; LUAJ.

No Ž. Ozoliņa 1940. g. 19. nov. rakstītās autobiogrāfijas: “Mana tēva vecāki kā bezzemnieki bija ieceļojuši Lietuvā no savas piederības vietas – Jaunsvirlaukas pagasta [..] Bez manis maniem vecākiem ir jaunākie bērni – mans brālis Vilis, dzīvo un saimnieko tēva saimniecībā Jaunsvirlaukas pag. Pārupju mājās, kuras mans tēvs iepirka 1921. gadā, brālis Roberts, tagad virsleitnants Kurzemes artilērijas pulkā, un māsa Zelma, strādā Gauru pagastā par sekretāri [..] 1918. gada beigās Zemgalē organizējās pagastu izpildu komitejas, bet līdzi viņām pagastu iedzīvotāju sapulces ievēlēja arī strādnieku, bezzemnieku padomes. Manas rīcības sekas pagasta sapulcēs bija tādas, ka tiku ievēlēts Jaunsvirlaukas pagasta strādnieku un bezzemnieku padomē par priekšsēdētāja biedru. Nodibinoties strādnieku varai, strādnieku bezzemnieku padome stājās pagasta izpildu komitejas vietā. Kā pagasta strādnieku bezzemnieku padomes pārstāvis 1918. gada beigās piedalījos Jelgavā Kurzemes strādnieku-bezzemnieku padomju kongresā, kurā tika proklamēta padomju varas nodibināšanās Kurzemē un ievēlēta Kurzemes izpildu komiteja. Ienākot vācu landesvēristiem, paliku savā pagastā un, izņemot kratīšanas un pratināšanas, lielākas nepatikšanas nepiedzīvoju, ko izskaidroju ar savu vācu valodas prašanu. Pēc Bermonta padzīšanas, Ulmaņa valdības laikā, mani pratināja vietējais policijas iecirkņa priekšnieks, kuram bija arī strādnieku-bezzemnieku padomes locekļu saraksts. Pēc tam par mani interesējās kara izmeklēšanas iestādes, tika izjautāti kaimiņi 169 un es pats pieaicināts uz Jelgavu nopratināšanai. Starp citu, man netika aizmirsts arī tas, ka es pagasta iedzīvotājus sapulcē esot turējis runas un saucis: “Lai dzīvo proletariāta diktatūra.”” (LNA LVVA, 1612. f., 12. apr., 82. l., 25.–27. lp.)