Aijovas latviešu saime pag. gada 28.decembrī guldīja zemes klēpi savu ilggadējo biedrības priekšnieku Žani Dimzu.
Uzņemoties biedrības vadību 1960. g. decembrī, viņš kā pirmo uzdevumu uzskatīja telpu sagādi latviešu saimes dažādajām vajadzībām. Ž. Dimza ierosināja nama iegādi, vadīja līdzekļu vākšanu un nama pārbūvi. Liels bija gandarījums visai latviešu saimei Dimoinā, bet sevišķi biedrības priekšniekam Žanim Dirnzam. Kad atklāšanas dienā 1965. g. rudenī no Vašingtonas atbrauca Latvijas sūtnis prof. Arnolds Spekke, savā runā tas uzsvēra: "Šis nams nu jums būs kā maza Latvija, kur brīvi varat pulcēties un netraucēti kopt latviskās tradīcijas."
Žanis Dimza dziedāja korī, vīru dubultkvartetā, spēlēja un vadīja teātra kopu, rakstīja svētku runas, piedalījās ALA sapulcēs. Un ne tikai latviešu sabiedrībā vien, bet kā dedzīgs patriots rosināja tautiešus rakstīt vēstules saviem Kongresa locekļiem kritiskās politiskās situācijās. Centās vietējo sabiedrību iepazīstināt ar latviešu kultūru — organizēja izstādes ar tautas dejām un kora dziedāšanu. Vadīja latviešu delegāciju Aijovas gubernātoru gadskārtējās pieņemšanās, panāca sēru dienas (14. jūnija) izsludināšanu.
Gadu nastas noguris un ļaunas slimības grauzts, Žanis Dimza atteicās no latviešu biedrības vadības un to nodeva nākošai paaudzei — Imantam Kalniņam.
Ž. Dimza nomira 23. decembrī 1993.gadā. Viņu apglabāja Oralabora kapsētā latviešu nodalījumā. Ar Dimzas aiziešanu izbeidzas tas laikmets latviešu trimdas dzīvē, kad tie sīksti turējās pie savas latvietības. Mainoties paaudzēm zūd vajadzība turēties pie pagātnes. Nenogurstošais darbinieks un dedzīgais patriots no mums aizgājis, bet viņa darba augļi paliek.

Avots: Laiks, 12.02.1994

          http://iowagravestones.org