Dzimis Auru pagasta "Lāčos", miris Dobelē.       Pedagogs, novadpētnieks.

Beidzis Jelgavas ģimnāziju, Skolotāju sagatavošanas kursus. Studējis Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē.

Sastādījis un vairākkārt izdots ceļvedis pa  Dobeli un 1965.gadā "Jelgava ".

       *****

Pēc grūtas slimības 1981. gada 16. oktobrī apklusa ilggadīgā pedagoga, nesavtīgā Dobeles vēstures pētnieka, aktīvā sabiedriskā darbinieka un iejūtīgā cilvēka Voldemāra Ziemeļa sirds. Tā cilvēka sirds, kura mūžs saaudzis ar vairākām dobelnieku paaudzēm un kuru tēvi un mātes, dēli un meitas, un mazbērni ar pateicību sauc par savu skolotāju. Tagad jo skaidrāk apzināmies, ka 1902. gada 26. aprīlī aizsākušies Auru pagasta mežsarga dēla ceļi nebija viegli. Laikmeta vētras viņu mētājušas pa dažādām vietām — pa Jelgavu, Veļikije Lūkiem, lekškrieviju, Paņevežu, Tulas guberņu.

Un tikai 1922. gadā ļāvušas sākt pedagoga darba gaitas, kurās viņš guvis piepildījumu visai dzīvei. Vispirms — Jelgavas apriņķa Sesavas pamatskolā, tad Dobeles pamatskolā. Un tā vairāk nekā 40 gadi ziedoti jaunatnes audzināšanai Dobelē, strādājot gan par skolotāju, gan par skolu direktoru, gan par latviešu valodas un literatūras skolotāju metodiskās apvienības vadītāju.

Ar darbu skolā viņš kļūst par visas sabiedrības audzinātāju, par aktīvu sabiedrisku darbinieku. Viņu ievēl par Izglītības, augstskolu un zinātnisko iestāžu arodbiedrības rajona komitejas priekšsēdētāju un par Dobeles pilsētas Tautas deputātu padomes deputātu.

Bet ne mazāk nozīmīgs ir arī tas darbs, ko Voldemārs Ziemelis veicis sava novada izzināšanā. Viņš bija pirmais, kas uzsāka sistemātisku Dobeles apkārtnes vēstures izpēti un izziņu. Viņš sastādīja visiem pazīstamo ceļvedi pa Dobeles rajonu, savāca materiālus par 1905. gada notikumiem Dobelē un tās apkārtnē, bija Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Dobeles rajona nodaļas pirmais priekšsēdētājs un ar milzīgu pašatdevi veica šos pienākumus 10 gadus. Pēc viņa iniciatīvas valsts aizsardzībā tika ņemti ap 30 rajonā esošie dabas un kultūras pieminekļi. Taču gadu nasta, personiskās dzīves triecieni, slimības skarbie piesitieni arvien vairāk salieca nerimtīgā darboņa plecus. Viņš gan aizvien vēl centās būt dzīves vidū, darboties visur līdzi, kur vien varēja noderēt viņa radošā doma un možais prāts, apzinīgi veica rajona pensionāru padomes priekšsēdētāja pienākumus. Tomēr beidzot šī darbīgā, iejūtīgā un atsaucīgā sirds neizturēja...

Avots: Dabas un vēstures kalendārs, 1982