Voldemārs Āziņš bija tagadējās Baltkrievijas teritorijā dzimis latviešu izcelsmes Krievijas pilsoņu kara dalībnieks, divīzijas komandieris. Par varonību tika apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni.

Dzimis netālu no Polockas amatnieku ģimenē. Mācījies sākotnēji Polockā, bet vēlāk Rīgā.

Pēc tam strādājis Zasulauka manufaktūrā.

1916. gadā tika mobilizēts Krievijas impērijas armijā.

Piedalījies Pirmajā pasaules karā, cara armijas virsnieks.

1918. gadā Vjatkā iestājies Komunistiskajā partijā, tad arī brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā. Tur no vietējiem latviešiem, kā arī bēgļiem izveidoja sākumā rotu, bet vēlāk bataljonu. Tika nozīmēts par bataljona komandieri Urālu pulkā. 2. armijas sastāvā pulks cīnījās Kazaņas virzienā. Pēc pirmajām kaujām viņš tika nozīmēts par Arksas grupas komandieri.

Kopā ar 5. armijas daļām 1918. gada 10. septembrī ieņēma Kazaņu.

Pēc tam iecelts par 2. apvienotās divīzijas komandieri. Cīņās par Iževsku izrādīja personīgo varonību pats vadot savus karavīrus kaujas laukā. Par to apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni.

1918. gadā viņa divīzijai tika piešķirts 28. kārtas numurs un tā tika iekļauta 2. armijas sastāvā.

Kopš 1919. gada sākuma viņš ar savu divīziju atradās Austrumu frontē pret Kolčaka spēkiem. Sākotnēji pretinieku pusē bija pārspēks, tomēr jau maijā sākās uzbrukums, kurā galveno triecienu deva Āziņa komandētā 28. divīzija. Šī uzbrukuma rezultātā tika ieņemta Sarapula, Iževska, kā arī citas pilsētas.

1919. gada jūlijā viņa komandētā divīzija kopā ar 2. armijas vienībām ieņēma Jekaterinburgu.

Pēc tam 2. armija tika pārsviesta pret Deņikina spēkiem. 28. divīzija cīnījās Caricinas (Volgogradas) virzienā.

1920. gada 17. februārī Āziņš kopā ar komisāru un izlūku grupu devās kaujas lauka izpētē. Ceļā viņi sastapās ar pretinieku kazaku vienību. Āziņš krita gūstā un vēlāk tika nogalināts pie Tihoreckas.

Āziņa vārdā nosaukta dzelzceļa stacija un pēc tam arī ciems Azino (krievu: Азино) Zavjalovas rajonā Udmurtijā.

Vairāk klausies Raidījumā Tēvijas Laikmets