1900.g. Dzimis Rīgā.

Beidzis Viļa Olava komercskolu

1930.g. sācis studēt teoloģiju LU ar matr.Nr. 15707.

1935.g. iestājies studentu korporācijā Fraternitas Livonica

1937. gadā dziedājis LU korī un F!Liv! dubultkvartetā.

Bijis ilggadīgs LU teoloģijas fakultātes darbvedis, strādājis kā mācītāja Dr.V. Maldoņa palīgs.

1940.g. jūlijā piedalījies pilsoņu saraksta izplatīšanā Saeimas vēlēšanām, par ko aizturēts.

1944.g. - palicis Latvijā.

Mācītājs Voldemārs Aivars (otrais no kreisās) tika ordinēts 1944. g. 31. oktobrī, nepilnas trīs nedēļas pēc tam, kad Sarkanā armija bija ieņēmusi Rīgu.

Dzīvojis Rīgā, savā mājā, ko uzcēlis no ietaupījumiem. Svētdienās braucis uz draudzēm Mālpilī, Nītaurē, Zaubē, Allažos, Vangažos.

1964. no triekas paralizēts. Vēlāk tomēr strādājis par mācītāju Krimuldā.

1969. gādā miris Krimuldā. Draugi viņu atceras kā nopietnu un klusas dabas cilvēku.

"...Jau 1945. gada 14. janvārī aģents Demokrāts piegādāja čekai informāciju par mācītāju Robertu Feldmani, tuvu Irbes līdzgaitnieku; tajā bija sacīts, ka Feldmanis ir “buržuāzisks nacionālists”, kurš “neieredz” padomju sistēmu. Čekas pratināšanā 1945. gada 9. septembrī mācītājs Arvīds Perlbahs minēja četrus pretpadomiski noskaņotus mācītājus: tie bija arhibīskapa vietas izpildītājs Irbe, profesors Freijs, prāvests Siļķe un jaunais mācītājs Voldemārs Aivars. Virkne mācītāju, jo īpaši bijušie korporācijas “Betānija” biedri, joprojām sapņoja par neatkarīgu Latviju. Daudzi no viņiem cerēja, ka sasniegt šo mērķi Latvijai palīdzēs Rietumu valstis, it īpaši Lielbritānija un ASV.

No otras puses, nežēlīgais padomju režīms lika mācītājiem atzīt skarbo realitāti. Dažu mācītāju apcietināšana lika pārējiem kļūt uzmanīgākiem. Pēc Kurzemes cietokšņa krišanas 1945. gada 10. maijā mācītājs Voldemārs Aivars bija spiests atzīt: “Ir zudusi mūsu pēdējā cerība!”..."

Avots: Fr!LIv! 1926-1991

"Baznīca staļinisma žņaugos", Jouko Talonens