Vivjena Lī

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
05.11.1913
Miršanas datums:
08.07.1967
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Vivjena Mērija Hārtleja
Papildu vārdi:
angļu: Vivien Leigh
Kategorijas:
Aktieris
Tautība:
 anglis
Kapsēta:
Golders Green Crematorium And Mausoleum

Vivjena Mērija Hārtleja dzimusi 1913 . gadā, Indijā, mirusi 53 gadu vecumā Londonā. Pasaules slavu guvusi pēc Skārletas O' Hāras lomas filmā ''Gone with the wind'' (Vējiem līdzi).

Vivjena Lī, viņa arī lēdija Olivjē, dzimusi Viviāna Mērija Hartlija, nāca pasaulē 1913. gada 5. novembra pavakarē Dardželingā, Indijā, angļu virsnieka ģimenē. Pirmo skatuves pieredzi guva trīs gadu vecumā, deklamējot dzejolīti māmiņas amatieru grupas izrādē. Agri apguva lasītprasmi, viņas iemīļotie autori bija Hanss Kristians Andersens, Luiss Kerols un Radjards Kiplings.

1920. gadā Hartliju ģimene pārcēlās uz Angliju, kur nekavējoties nosūtīja meitu uz Svētās sirds klostera skolu Rohemptonā. Meitenei patika valodas, jo īpaši franču, balets un mūzika, skolas orķestrī viņa spēlēja čellu un piedalījās dramatiskā pulciņa uzvedumos. Drīz vien kādai draudzenei viņa atzinās, ka vēloties kļūt par "izcilu aktrisi". Piecpadsmit gadu vecumā devās mācīties uz Parīzi, franču valodas prasme bija gana laba, lai jaunā ārzemniece varētu piedalīties skolas teātra izrādēs. Pēdējo mācību gadu pavadīja, mācoties Bavārijas Alpos. 1931. gadā Viviāna Hartlija atgriezās Londonā. Beidzot arī vecākiem tika atklāts meitas kvēlākais sapnis – kļūt par aktrisi. Izcilu aktrisi.

Tajā pašā gadā Viviāna iestājās Karaliskajā Drāmas akadēmijā. Drīz pēc tam satika Herbertu Lī-Holmanu, trīspadsmit gadus vecāku advokātu, un, par spīti studiju biedru iebildumiem, apprecējās. Pēc gada viņiem piedzima meitiņa Sjūzena, un mācības akadēmijā nācās pārtraukt. Tomēr mājas dzīve jaunajai māmiņai nespēja sniegt pilnu laimi. Jaunā aktrise nolīga aģentu Džonu Glidonu, kas ieteica vārdu Viviāna Holmane mainīt uz Eiprila Mona, tomēr viņa izvēlējās būt par Viviānu Lī. Glidons vērsās pie Aleksandra Kordas, tobrīd Eiropā ietekmīgākā producenta, ar lūgumu uzaicināt Viviānu uz kinoprovēm, taču Korda šo ierosmi noraidīja kā "neperspektīvu".

1935. gadā jaunā aktrise nospēlēja savu pirmo lielo lomu Londonas "West End" teātra izrādē "Tikumības maska", izpelnoties nedalītu publikas un kritiķu atzinību. Kāds "Daily Express" žurnālists sajūsmā rakstīja, ka sarunas laikā "viņas sejas izteiksme spēj mainīties zibens ātrumā". Tikai vēlāk draugi un ārsti sapratīs, ko īsti nozīmēja šīs zibenīgās garastāvokļa maiņas.

"Tikumības maskas" pirmizrādi bija redzējis arī Korda. Viņš atzina, ka ir kļūdījies, un nekavējoties parakstīja kontraktu, mainot aktrises vārdā divus burtus: kopš tā brīža Viviāna Lī kļuva par Vivjenu Lī.

"Es būšu Skārleta O' Hāra"

Taču ne tikai Aleksandrs Korda "Tikumības maskas" pirmizrādē ieraudzīja Vivjenu Lī.

Apsveikt jauno aktrisi ar izcilo sniegumu uz aizkulisēm devās arī Lourenss Olivjē. Vivjena Lī jau kādu laiku klusībā bija jūsmojusi par viņa talantu. Tiesa, viņa zināja, ka Olivjē ir precējies, turklāt arī pati nebija brīva, taču tas netraucēja drīz vien pusnopietni puspajokam pateikt: "Šis ir vīrietis, ar kuru es apprecēšos."

Pēc neilga laika Vivjena Lī un Lourenss Olivjē sāka strādāt kopā. Teātrī viņi bija Ofēlija un Hamlets, bet filmā "Liesmas pār Angliju" – Elizabetes I galminieki, starp kuriem uzliesmo kvēlas mīlas jūtas. Publika nekavējoties viņus nodēvēja par Anglijas skaistāko pāri. Tomēr ne Olivjē sieva, ne arī Lī-Holmans nebija ar mieru dot laulības šķiršanos.

Notika arī daži starpgadījumi. Reiz, neilgi pirms izrādes sākuma, Vivjena bez iemesla sāka kliegt uz Lourensu, tad pēkšņi apklusa, nodziļinājās sevī un, izgājusi uz skatuves, spoži nospēlēja savu lomu. Nākamajā dienā viņa notikušo neatcerējās, taču sāka iegūt neaprēķināmas un sarežģītas aktrises slavu.

Vivjena jau atkal filmējās kopā ar Leriju, tas ir, Lourensu Olivjē. Filmēšanas pauzēs viņa mēdza lasīt. Aktrises uzmanību bija piesaistījis nesen klajā nākušais Mičelas romāns "Vējiem līdzi", viņa to lasīja un pārlasīja, līdz zināja gandrīz vai no galvas. Uzzinājusi, ka Deivids Selzniks pēc tā gatavojas uzņemt filmu, Vivjena lūdza savu aģentu ieteikt viņu Skārletas lomai, taču Selznika atbilde bija izvairīga.

Reiz filmēšanas starplaikā kāds iesaucies: "Tu, Lerij, būtu lielisks Rets Batlers." Olivjē par to pasmējies, sākusies diskusija par iespējamiem lomu pretendentiem, līdz vispārējo jautrību pārtraukusi Vivjena. Ar nopietnu seju, orākula balsī viņa paziņojusi: "Lerijs nespēlēs Retu Batleru, bet es būšu Skārleta O' Hāra. Gaidiet un redzēsiet."

1938. gada vasarā Lourenss Olivjē devās pāri okeānam, lai nospēlētu Hītklifu melnbaltajā drāmā "Kalnu aukas" (šī loma viņam sagādāja pirmo no 11 "Oskara" nominācijām). Vivjena palika Londonā. Viņa nosvinēja savu 25. dzimšanas dienu, atsauca līdzdalību ziemas sezonas izrādēs un 27. novembrī sekoja mīļotajam – "gan tāpēc, lai būtu kopā ar Leriju, gan tāpēc, lai dabūtu Skārletas lomu". 10. decembrī Vivjenu Lī un Lourensu Olivjē iepazīstināja ar Deividu Selzniku, kurš tajā pašā vakarā sajūsmā paziņoja, ka jaunā angļu aktrise "izskatās sasodīti labi" un ir "neiedomājami mežonīga – īsta Skārleta".

Viņa dabūja savu sapņu lomu. Grūti teikt, kam tā bija lielāka veiksme – Vivjenai Lī dabūt Skārletas lomu, vai filmai dabūt Vivjenu Lī. Tiesa, viņai par lielu nožēlu Deividu Selzniku nomainīja Viktors Flemings, ar kuru viņa itin bieži strīdējās. Aktrisei nereti filmēšanas laukumā bija jāpavada garas stundas, strādājot līdz vēlai naktij septiņas dienas nedēļā, turklāt Olivjē tolaik bija Ņujorkā. "Es ienīstu Holivudu," viņa rakstīja vēstulē Lī-Holmanam, ar kuru draudzīgas attiecības saglabāja līdz mūža galam.

1940. gada februārī Lourenss Olivjē un Vivjena Lī beidzot ieguva brīvību. Viņi salaulājās 30. augustā Santabarbarā, Kalifornijā. Ceremonijā piedalījās tikai divi liecinieki – Ketrīna Hepberna un Garsons Kanins. "Skaistums un slimības"

Nu viņai bija šķietami viss – mīļotais vīrietis, loma, par kuru saņemta zeltītā statuete, skatītāju mīlestība un kritiķu atzinība. Tiesa, neviens tobrīd pat nenojauta, cik ļoti un no kā jaunā sieviete cieš. Divas diagnozes, abas vienlīdz skarbas – tuberkuloze un maniakāli depresīvā psihoze – vēl nebija uzstādītas. Tikmēr hiperaktivitātes periodi mijās ar smagu nomāktību, kas izvērtās dusmu lēkmēs, par kurām gaišajos brīžos viņa pat neatcerējās. Vēlāk aktrise atzinās: "Skaistums un slimības bija divi iemesli, kuru dēļ daudzi mani neuztvēra nopietni."

Kā īsti ir – skaistums palīdz vai traucē? Šo jautājumu viņai uzdeva daudzi. Viena no atbildēm bija: "Vairākums cilvēku domā – ja tu izskaties gana labi, tu nevari būt izcila aktrise. Man rūp loma un aktierspēle, tāpēc skaistums var būt arī priekšrocība – ja gribu nospēlēt varoni, ar kuru man ir nevis iekšēja, bet ārēja līdzība."

Viņas atveidoto skatuves un ekrāna tēlu galerija ir plaša un daudzveidīga: Džuljeta, Antigone, lēdija Anna, Emma Hamiltone, Kleopatra, Anna Kareņina, Blanša Dibuā. Aktrise labprāt spēlēja arī komēdijās ("daudz vieglāk ir likt cilvēkiem raudāt, nekā likt viņiem smieties"), ja bija nepieciešams, nebaidījās likt grimu, kas padarīja viņu vecāku un mazāk daiļu.

1947. gadā Lourensu Olivjē iecēla bruņinieku kārtā. Vivjena pavadīja vīru uz Bekingemas pili un kļuva par lēdiju Olivjē, saskaņā ar likumu saglabājot šo vārdu arī pēc šķiršanās.

1948. gadā ar "Old Vic" trupu laulātie devās viesizrādēs uz Austrāliju un Jaunzēlandi. Tur viņus gaidīja ovācijas un attiecību krīze. Pa dienu Vivjena šarmēja žurnālistus un fanus, naktīs mocījās ar bezmiegu. Strīdi bija kļuvuši par viņu ikdienas daļu. Dramatiskākais beidzās ar pļauku, ko režisors iecirta aktrisei, kad viņa dažas minūtes pirms izrādes sākuma atteicās iziet uz skatuves. Vivjena iecirta Lourensam atbildes pļauku, tad pēkšņi nomierinājās un spoži nospēlēja lomu.

Londonā abi atgriezās izmocīti un slimi. "Jūs pat nenojaušat, ka runājat ar diviem staigājošiem līķiem," intervijā teica Olivjē. Vēlāk viņš atzinās, ka Austrālijā ir "zaudējis Vivjenu". Zaudējis kā sievieti, kā mīļoto, taču ne kā aktrisi.

1949. gadā Olivjē "West End" teātrī iestudēja Tenesija Viljamsa "Ilgu tramvaju". Blanšas lomā – Vivjena Lī. "Spožā, neatkārtojamā Vivjena Lī," – rakstīja Londonas prese. 326 reizes viņa kāpa uz skatuves, lai nospēlētu izvarošanas ainu un vājprātu. "Ir nežēlīgi grūti atveidot Blanšu Dibuā, sirgstot ar līdzīgu kaiti," vēlāk rakstīja Olivjē.

Drīz pēc tam Elija Kazans uzaicināja Vivjenu Lī filmēties "Ilgu tramvaja" ekrāna versijā. Sākumā režisors esot bažījies un klusībā dēvējis viņu par "maza talanta aktrisi", taču darba gaitā viņš radikāli pārmainīja viedokli: "Nepazīstu nevienu citu aktrisi, kas ar tādu nelokāmu apņēmību būtu tiekusies pēc pilnības savā darbā. Viņa rāpotu pa stikla lauskām, ja vien to prasītu loma."

Par darbu Elijas Kazana filmā Vivjena Lī saņēma savu otru "Oskaru", Britu kino un TV mākslas akadēmijas un Ņujorkas kinokritiķu balvu, Volpi kausu un "Zelta Globusa" nomināciju.

1953. gada janvārī aktrise devās uz Ceilonu, lai kopā ar Pīteru Finču filmētos "Ziloņu pastaigā", taču piedzīvoja kārtējo sabrukumu, un "Paramount" vadība nolēma viņu aizstāt ar Elizabeti Teilori. Beidzot par Vivjenas veselības problēmām uzzināja gan kolēģi, gan draugi. Olivjē pārveda sievu uz Angliju. Pa ceļam viņa atzinās, ka ir iemīlējusies Finčā un bijusi ar viņu tuva.

Pagāja laiks, iekams Vivjena atguvās gan no slimības, gan jūtām. Viņa turpināja darbu teātrī, spēlēja "Divpadsmitajā naktī", "Makbetā" un "Titā Andronikā".

1955. gadā aktrise atklāja, ka ir stāvoklī, taču dažas nedēļas vēlāk bērniņu zaudēja un ieslīga dziļā depresijā. 1958. gadā, jūtot, ka laulība ar Olivjē ir izjukusi, Vivjena Lī sāka dzīvot ar aktieri Džeku Meriveilu. Meriveils zināja par viņas veselības stāvokli un apzvērēja Olivjē, ka rūpēsies par mīļoto.

1960. gadā Vivjenas Lī un Lourensa Olivjē laulība tika šķirta. Par spīti visam vēlāk viņa atzinās: "Labāk nodzīvot īsu dzīvi ar Leriju nekā garu bez viņa."

1963. gadā Vivjena Lī saņēma "Tonija" balvu par lomu Brodvejas mūziklā "Tovarišč". Viņas pēdējā kino loma bija Stenlija Krāmera filmā "Muļķu kuģis" (1965), pēdējā skatuves loma – Džona Gilguda izrādē "Ivanovs" (1966).

1967. gada maijā Vivjena Lī sāka mēģinājumus ar Maiklu Redgreivu, taču tuberkuloze, kas lieca viņu nu jau vairāk nekā 20 gadus, neļāva darbu turpināt.

Kad 7. jūlijā īsi pirms pusnakts Džeks Meriveils, nospēlējis izrādi, pārradās mājās, Vivjena bija jau iemigusi. Pēc neilga brīža atgriežoties guļamistabā, viņš atrada uz grīdas sabrukušu nekustīgu ķermeni.

Meriveils nekavējoties sazinājās ar Olivjē, kurš tobrīd bija Amerikā. Tajā pašā naktī šķirtais vīrs pie mirušās Vivjenas gultas lūdza viņai piedošanu par visu, visu, visu…

Privāta atvadu ceremonija notika 12. jūlijā. Mirstīgās atliekas kremēja. Visi Londonas teātri, godinot izcilās aktrises piemiņu, pulksten 10 vakarā uz stundu izslēdza āra apgaismojumu, bet Ņujorkā noturēja vairākas rekviēma mesas.

Lielais piemiņas dievkalpojums notika Londonā, Svētā Mārtiņa baznīcā, 14. augustā, atvadu runu nolasīja Džons Gilguds.

8. oktobrī aktrises pelnus izkaisīja Tikeridžas ezerā, kas atrodas līdzās viņas mājai Blekbojā.

"Es neesmu filmu zvaigzne, esmu aktrise," reiz teica Vivjena Lī. "Būt filmu zvaigznei – tik vien kā filmu zvaigznei – ir neīsta dzīve, dzīvota neīstām vērtībām un publicitātei."

Avots. Vija Beinerte - 

Vivjena Lī. Aktrise, nevis filmu zvaigzne ( Mājas viesis ), Wikipedia

 

 

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Lorenss OlivjēLorenss OlivjēVīrs22.05.190711.07.1989
        2Suzanna  LīSuzanna LīRadinieks26.07.194511.12.2017

        Nav norādīti notikumi

        Birkas