Vitolds Berķis

Pievieno šai personai bildi!

1949. gadā naktī no 31. oktobra uz 1. novembri Kurzemes krastā tika izsēdināti divi SIS aģenti – Vitolds Berķis („Krauja”) un Andrejs Galdiņš („Mednis”). Viņi nekavējoties iepinās padomju pretizlūkošanas izliktajās lamatās, kuras angļiem bija norādījis aģents „Apogs”, un nonāca Rīgā čekas konspiratīvajos „dzīvokļos – lamatās”, kuru saimnieki darbojās MGB uzdevumā. Tur viņi palika līdz 1950. gada pavasarim. Čeka domāja, ko darīt.

Tika nolemts izveidot no MGB operatīvajiem darbiniekiem un uzticamākajiem čekas specaģentiem viltus partizānu grupu, kuru nobāzēja Kurzemes mežos. 

1950. gada 13. maijā Berķi un Galdiņu pārveda uz šo viltus partizānu grupu Engures mežos. Abi čekas teātrim pilnībā noticēja.

Rezultātā viņi darbojās padomju pretizlūkošanas kontrolē, un visa Rietumos nonākošā informācija bija tikai un vienīgi dezinformācija. 

 Foto: Autora kolekcija. MGB/KGB specaģents Arvīds Gailītis ("Grosberg"). Piedalījies 18 nacionālo partizānu nogalināšanā un 12 sagūstīšanā. Britu izlūkdienestam tika iesmērēts kā nacionālo partizānu grupas vadītājs. Foto pēc 1970. gada.

Īstos nacionālos partizānus abi SIS aģenti, atrodoties viltus partizānu grupā, tiešām 1950. gada vasarā vienu reizi satika. Tā bija Pētera Čevera vadītā nacionālo partizānu grupa. Arī Čevers noticēja, ka tā ir īsta partizānu grupa, jo viltus partizānu grupas vadītāju Albertu Gailīti atpazina kā savu bijušo dienesta biedru.

1950. gada 1. novembrī, nākamajā tikšanās reizē , kad abi SIS aģenti no grupas bija izvesti, čekas specgrupa, lietojot „operatīvo tehniku” – speciāli sagatavotu narkotisko līdzekli, Čevera grupu likvidēja. Tās dalībnieki pamodās jau Stūra mājas pagrabos.

Padomju puse izlaida laukā pa kādam MI-6 aģentam kopā ar savu aģentu un atkal pieņēma pretim kādu jaunu britu aģentu. Vienīgais, kur SIS aģenti varēja nonākt, bija pretizlūkošanas lamatas, un vienīgā informācija, ko viņi spēja iegūt, bija padomju pretizlūkošanas sagatavotā dezinformācija. Diemžēl. Bet tāda bija situācija.

Savukārt lsm.lv publicētie CIA materiāli ir tieši šī dezinformācija. Tas attiecas uz trim rakstiem: „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos – partizānu kustības rašanās, organizācija un pārvalde” (29. jūlijs), „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos – „vēstule no meža” un lūgums pēc naudas un munīcijas” (6. augusts) un „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos – nacionālisms un naids pret padomju varu” (20. augusts).

Piemēram, 1951. gada 29. septembrī uz Zviedriju izbrauca Vitolds Berķis kopā ar čekas specaģentu „Grosberg”. Viens no viņu līdzi vestajiem dezinformācijas dokumentiem ir lsm.lv 6. augusta rakstā „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos – „vēstule no meža” un lūgums pēc naudas un munīcijas” publicētā it kā mežabrāļu vēstule ar palīdzības lūgumiem. Šis čekā tapušais patiesi ciniskais melu dokuments sākas aizkustinošu stāstu par smagajām cīņām un zaudējumiem:

***

čekisti Berķi novērtēja kā inteliģentu un apdomīgu latviešu nacionālistu, kuru viņiem izdevies 
pārliecināt, ka viņš atrodas īstā partizānu nometnē, un tādēļ nav bīstams. Vēlāk Maksim radās nopietnas aizdomas, ka Berķis var atklāt šo viltus spēli un izbēgt pie saviem radiem vai draugiem, lai varētu piebiedroties īstajiem partizāniem. Lai šādu iespēju novērstu, Berķis saindēts tādā veidā, ka izsaukta paralizē. Atveseļošanās 
nolūkā viņš nogādāts kādās mežsarga mājās. Bet līdz pat savai nāvei — 1965. 
gada 8. janvāri — viņš nebija pilnīgi 
izārstēts un nedaudz kliboja. Angļu 
slepenais dienests, saprotams, šo 
saindēšanos konstatēja. Tādēļ gandrīz 
kā neizdevies joks ir jālasa Bovera 
apraksts, ka, lai cīnītos ar bargā 
klimata apstākļiem mežā, Berķis 
pastiprināti dzēris vodku un īsi pirms 
Ziemsvētkiem dzērumā iekritis pusaiz 
salušā purvā, pēc tam, galīgi izmircis, 
devies uz bunkuru, kur otrā rītā uzmo 
dies paralizēts.

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas