Būdams pēc izglītības inženieris-ķīmiķis, viņš tomēr jau agri sāka interesēties par mākslu. Vēl tagad viņa mātes dzīvoklī Kokneses muižas dārznieka mājā pie sienas karājas dažas „Mir izkusstva" mākslinieku krāsainas reprodukcijas. Varbūt kā daudziem no mums, tāpat arī Peņģerotam šī grupa krievu mākslā bija pirmā aizraušanās. lespējams, ka, šīs grupas ietekmēts, Peņģerots sevišķi bija iemīļojis grafiku.

Tā viņš sarīkojis Rīgas grafiķu darbu izstādi Prāgā (1930), iekārtojis Latvijas nodaļu «Daiļās grāmatas" izstādē Parīzē (1931), sarakstījis apcerējumus par latviešu grafiku «Grāmatā par grāmatu", Ilustrētā žurnālā, Purvīša «Mākslas vēsturē", par Rikovska un Puzirevska kokgriezumiem, darbojies līdzi Gutenberga gada grāmatās (Maincā) u. t. t.

Tāpat savā samērā plašajā mākslas darbu kolekcijā, kur ir arī vairākas Alkšņa gleznas, Peņģerots vairāk ir vācis grafiku. Vēlāk nelaiķis piegriezies arī glezniecībai, un sevišķi vērtīgi ir viņa raksti par Plīti-Pleiti, Bērtiņu, Rozi un par latviešu glezniecību un tēlniecību Purvīša «Mākslas vēsturē". Vairāki Peņģerota apcerējumi par mūsu mākslu parādījušies dažādos ārzemju izdevumos, un no 1930. g. viņš bijis Zēmaņa izdotā mākslinieku leksikona līdzstrādnieks. Ilgāku laiku Peņģerots bijis arī «Daugavas" līdzstrādnieks. Ja kādam no tiem, kas rakstījuši par mākslu, bija vajadzīgs pārliecināties par kādu notikumu viena vai otra mākslinieka dzīvē vai par kādu izstādi, tad vajadzēja tikai piezvanīt Peņģerotam, mūsu otram Misiņam, un ziņas vai arī norādījumi par avotiem bija rokā. Peņģerota darba istabā ir viens plaukts, aizsegts ar Anša Cīruļa madarojumu. Šinī plauktā glabājas plašs arhīvs, kur savākti dažādi materiāli par mūsu mākslu. No šī plaukta, lai cik tas izliktos savādi, dažs labs ziņas ievācis arī pats par sevi.

Lielākais Peņģerota darbs laikam ieguldīts Purvīša «Mākslas vēsturē". Pats Purvītis jo sīki sekoja šīs vēstures izveidošanai, viņš deva savus norādījumus un aizrādīja uz vēlamiem labojumiem, bet viss tehniskais darbs gulās uz Peņģerota pleciem. Šai vēsturei ir savi trūkumi, kas piedodami steigas dēļ, kādā tā radīta, bet tanī līdzi darbojušies gandrīz visi, kas par mākslu rakstījuši. Visos ienākušos rakstos Peņģerots rūpīgi pārbaudījis gan ziņas, gan vārdu rakstību, viņš sekojis arī korektūrām un dzīvi piedalījies ilustrāciju izvēlē. Bez tam viņa paša rakstos par mūsu mākslu ir ļoti daudz jaunu, nepublicētu ziņu, no kurām maz būs nepareizu. Šīs pašas mākslas vēstures pēc Peņģerotam nācies dzirdēt daudz pārmetumu, sevišķi spriedumos par atsevišķiem māksliniekiem. Šie spriedumi tomēr izteikti tanī pat aizrautībā, ar kādu Peņģerots racies pa arhīviem, vācis nostāstus un pētījis mūsu vecos mākslas pieminekļus.

Ja jau agrāk publicētos rakstos Peņģerots krietni senatnē iebīdījis mūsu individuālās mākslas sākumus, tad savos rakstos «Mākslas vēsturē" viņš gājis vēl tālāk. It nebūt nekrologa stilā nerunājot, jāatzīst, ka Peņģerots mūsu mākslas vēsturē ieņem vienu no izcilākām vietām. Pēdējā laikā Peņģerots bija nodarbināts Rīgas vēsturiskajā muzejā, kur viņš kā ķīmiķis-preparātors varēja izmantot savas zināšanas ķīmijā un mākslas vēsturē.

Avots: Daugava, 01.07.1938